Mans izcilais vadītājs

Neatslābstoša interese par mūsu kopīgo dzīves telpu, par mūsu adresēm- mājām, pilīm, gruvešiem, ielām, pilsētām. Par vidi kādu to radām un izjūtam. Viņš vērtēja ar sabiedrības un parasto cilvēku acīm, kas ir labs un slikts. Daudzu cilvēku iknedēļas rituāls bija televīzijas pārraides, ar interesi vērot viņa prasmi, tās īpašās atslēgas, kas Mārtiņam bija, lai atvērtu tik daudzas adreses un durvis, lai parādītu šos stāstus. Ļoti svarīgi, ka viņš prata savus raidījumus pasniegt skatītājiem tā, nevis kā skatītājs to vēlējās, bet gan skatītājam pacelties līdz tam līmenim, kādā tiek runāts un celties kājās un iet līdzi tam. Mārtiņš vienmēr iesaistījās procesā. Cilvēki, kas neko nezina- kas, kur, kad, kāpēc radies un tapis. Ikreiz pats interesantākais ir skats no malas un viņš par to bija krietni informētāks, kā citi. Viņš mācēja labi sabalansēt, to spontāno reakciju- patīk, nepatīk ar padziļinātām zināšanām par objektiem, tāpēc tas stāsts bija interesants. “Visur kur ir durvis, ir jāielien!” Mārtiņš Ķibilds.…