Jānis Čakste mūsdienās daudziem Latvijas pilsoņiem ir, lai arī svarīgs, bet tikai simbols. Kaut kas tik sens, ka kļuvis muzejisks, bez miesas un asinīm. Par maz politiskajā elitē un plašākā sabiedrībā apzināts un iedzīvināts viņa intelektuālais mantojums – domas un atziņas.
Pēc manas izvirzītās hipotēzes, ka Jānis Čakste bija godīgs, mērķtiecīgs, izglītots. Viņš bija godīgs gan pret tautu, gan pret sevi. Viņš darīja visu, lai būtu labi visiem.
Izvirzītie argumenti pierāda, kāds bija Čakste. Pierāda to, ka gan cīnoties par savu viedokli, gan mācot savu nostāju, gan veidojot pareizu Saeimu, viņš vēlēja tikai labu tautai. Argumenti ļoti atbilst izvirzītajai hipotēzei. Mūsdienās nav neviens tāds, kurš tik ļoti atbalstītu savu tautu, lai tai būtu kopības sajūta un, lai tauta virzītos uz mērķi, kaut ko sasniegt.
Jānis Čakste ir teicis „Visām valsts un valdības iestādēm jābūt sevis cienīgām, taisnīgām un patiesām, kurām rūp tikai valsts labums. Mūsu ierēdniecībai jābūt augstākā mērā patiesi godīgai, bet arī nepiekļāvīgai. Un tāpēc vietas un amati jādod tikai cilvēkiem, kuriem sirds un rokas ir šķīstas un tīras.... Darbinieki, sargiet savu valsti, izkopiet to, jo ziniet, ja nebūs Latvijas, nebūs arī jūs.”[8],[9] Ar to tad arī mūsdienās vajadzētu tiekties, bet tā vairs nav pārsvarā katrs ir par sevi. Jāņa Čakstes laikā tika veikta kopības sajūta un aizstāvēta tauta, valsts.
Tauta pastāvēs un būs, ja mēs to gribēsim un spēsim tam ticēt.
Ja tauta atbalstīs cilvēku, kas vēlēsies palīdzēt tautai, lai tā būtu drošāka un ar lielāku mērķi un, ja tai nebūs tik naidīgs raksturs, tad varbūt kādreiz būs vēl tāds cilvēks kā Čakste. Cilvēks, kurš cīnās, lai visiem būtu, kaut mazākā ziņā labi.
…
