1947.gada 29.novembrī ANO Ģenerālā Asambleja pieņēma lēmumu par britu mandāta Palestīnas sadali un divu valstu – ebreju un arābu – izveidi. 62% no teritorijas pienācās ebrejiem, 38% - arābiem. Arābi bija nemierā nevis ar procentiem, bet ar Izraēlas izveides iespēju kā tādu. Viņu atbilde bija terors - jau nākamajā dienā ostas pilsētā Haifā arābu teroristi nogalināja 39 ebreju strādniekus naftas pārstrādes rūpnīcā. (..)
Vairākas reizes Izraēla piedāvājusi saviem arābu kaimiņiem atdot atpakaļ visas karu rezultātā iegūtās teritorijas apmaiņā pret stabilu mieru, taču arābi atteicās pat apspriest šādu iespēju. Kāpēc tā? Saskaņā ar islāma mācību, teritorijai, kas kaut īsu laiciņu piederējusi musulmaņiem, vienmēr jāpaliek musulmaņu zemei. Ja to ieguvis kāds cits, tā ir jāatgūst un nekāds miera līgums ar „neticīgajiem” nav iespējams. Korānā teikts: „Kā gan jūs varat vienoties ar tiem, kas, ja vien gūs virsroku, nežēlos spēkus, lai jūs iznīcinātu? [..] Cīnieties, jūs ticīgie, pret neticīgajiem! Allāhs sodīs viņus (..)