Izrādes "Cīrulīši" recenzija

Bija arī tādi atribūti kā galds, vecas rotaļlietas, čemodāns ar vecām mūzikas platēm, veca veļas mašīna, gulta, zvērādas, mobilie telefoni utt. Atribūtikas nebija pārāk daudz, bet viss bija sagatavots un saskaņots atbilstoši tematikai, situācijām un galveno varoņu būtībai.
Teksta līmenis mūsdienīgs. Reizumis aktieru intonācija likās nedabiska, samākslota.
Es Laura Gundara režisēto izrādi vērtēju vairāk pozitīvi kā negatīvi. Man tā patika, bet šis tas palika arī neizprasts. Izrāde manas simpātijas ieguva tieši interpretācijas dēļ. Tā ir ar mūsdienīgu traktējumu, ar komiskām un gaudulīgām ainām. Aizmirsta didaktika, bet kārtīgi izstrādāta tēlu un to savstarpējo attiecību portretējums. Tiek parādīta kārtīga latviešu saimes kopēja pasēdēšana bērnības mājās, ar kārtīgu iedzeršanu, bet kāpēc varoņi tiek attēloti kā dīvaiņi, absolūti dumji (tieši Zelmas bērni)? Reizumis traucēja pārāk lielais jandāliņš uz skatuves, piemēram, aktīvā skraidīšana no vienām kulisēm uz otrām.
Vislielāko iespaidu uz mani atstāja tieši uz skatuves izmantotā atribūtika, tieši „Cīrulīšu” mājas prototips. Vizuāli šī māja bija pelēka, nesakopta, ar izsistu logu utt., bet tas, manuprāt, bija Zelmas sirdssāpju atspoguļojums.
…