Globalizācija nemaz nav jauns jēdziens, tā process rit jau pamatīgu ilgu laiku, vienīgā atšķirība, ka tas process sākās attīstītākajās valstīs un tikai nesen aizgāja līdz mums. Pateicoties globalizācijai, notika liela informatīvā revolūcija, kuras rezultātā mums ir iespējas baudīt visas telekomunikācijas un pārraides ērtības, kas vairakkārt uzlaboja sadarbību starp atsevišķām personām, organizācijām un valstīm. Tas deva arī citu rezultātu – ražošanai ir starptautisks raksturs, vienas preces detaļas var taisīt vairākas firmas dažādās valstīs, kā arī notiek nepārtraukta naudas plūsma no vienas valsts citā dažu sekunžu laikā.
Par ievadu globalizācijas pasākumiem varētu ņemt 19. gadsimta beigas, kad spraigi ritēja industrializācijas laikmets. Lielbritānija bija koloniju lielvalsts, un ietekmīgākais spēks pasaulē. Tirdzniecība notika ar visām pasaules daļām un lielos apmēros. Šajā laikā dominēja valstu konkurence, un Lielbritānijas vietu centās ieņemt tādas valstis kā Vācija, ASV. Tas arī bija laiks, kad zinātnes un tehnikas attīstība bija augstā līmenī, un to varētu salīdzināt ar mūsdienām.1
No uzņēmēja viedokļa – globalizācija ir biznesa filozofija. Uzņēmumi uzskata visu planētu par savu preču tirgu – kur eksportēt, no otras puses – par resursu avotu – kur importēt. Uzņēmumi jeb uzņēmēji vērtē konkurentus, piegādātājus, patērētājus un klientus nevis šauri, bet no visas pasaules skata punkta.
Visu XX gadsimta attīstības procesu pārtrauca Vācija ar uzsākto karu Eiropā. Vācijas dēļ Eiropas attīstītākās valstis tika atmestas atpakaļ uz vairākiem gadiem, trīsdesmito gadu krīze arī atstāja savu pēdu globalizācijas procesā.…
