Cilvēka tēls un vieta viduslaiku reliģiskajā pasaules izpratnē

Sieviete, kā jau iepriekš minēju, tiek attēlot tīra, šķīsta – gluži kā Dievmāte Marija. Arī šajā dzejolī sieviete tiek apdziedāta kā burvīga būtne, kurai piemīt tikumīga, patiesa, taču tajā pašā laikā arī kautrīga daba. Viņa tiek parādīta kā valdzinošākā sieviete no visām sievietēm, ar pavisam skaistu dvēseli. Tiek uzsvērts, ka neviena cita dāma nevar mēroties ar šo sievietei, jo viņa ir neatkārtojama („No other women can with her compare”). Dzejolī tiek pausts arī tas, ka neviena cita sieviete nespēs sniegt tādu mīlestību un prieku, kā šī konkrētā, dzejolī apdziedātā, būtne.
Savukārt vīrietis minnas procesā ir tādā kā svētlaimē, mīlestības dēļ viņš kļūst bikls un „akls”. Viņš „atmaigst” un kļūst kā bērns („But I, when she is sitting near, Am like a child for diffidence”). Sievietes klātbūtne varētu pat teikt, ka „nozog” viņam veselo saprātu. Arī dzejoļa nosaukums ir „Biklā mīlestība”. Kristīgās mīlestības procesā vīrietis vairāk vai mazāk varēja mīlēt tikai garīgi, tas arī tiek atspoguļots šajā dzejā – uzsvērta ir vīrieša garīgā pieķeršanās sievietei.
…