Interesanti, ka cilvēka prāts tiecas gūt zināšanas un praksē tās izmantot, ar būtiskāko mērķi – lai atvieglotu savu dzīvi, respektīvi, ikviens alkst gūt lielus ienākumus, bagātību, lai atvieglotu finansiālās sadzīves prasības, alkst gūt zināšanas, lai atvieglotu sapratni, saskarsmi sabiedrībā un gūtu sev vietu tajā, - bet apmierinot savas vēlmes, ja tiek atvieglota dzīve, tad vairs nav nepieciešamība izmantot līdzšinējo tieksmi pēc zināšanām. Kā izteiksmīgs piemērs kalpo 20. un 21. gadsimts – tie ir gājuši tālus ceļus, lai izveidotu mūsdienu pasauli, cilvēka prāts ir radījis mašīnas, robotus, iekārtas un tehnikas, kas atvieglo viņa paša dzīvi, bet jaunradītais vairs neprasa pielietot prātu. Vai tas nav ironiski, ka cilvēka prāts rada mašīnas, kas atsver nepieciešamību izmantot pašu prātu?
Ja 18.gadsimts, piekrītot I. Kantam, nebija apgaismots, bet tajā notika apgaismošana, jo attiecīgie jautājumi, tēmas un procesi tikai izvērsās vai atradās tapšanas stadijā, kā arī cilvēki neuzdrošinājās būt patstāvīgi domā bez citu vadības, un ja neapstrīd M. Horkheimera „apgaismības” ciešo saistību ar varas procesiem, darbu un vispār civilizāciju, tad nekas nerunā pret to, lai 21. gadsimtu dēvētu par „apgaismotu”, jo apgaismība nenosaka, ka tapšanai jābūt „briedumā”, bet gan to, lai tā (pēc I, Kanta) būtu pilngadīga un nebaidītos Spriest, lai tā nebaidītos pati savu domu. Savukārt, ja pieņem, ka M. Horkheimera apgaisme mūsdienās redzama kā varas mehānisms gan pār dabu, gan pār cilvēci, tad kas liedz Apgaismību saukt par aizgājušu un 21. gadsimtu skatīt kā tās sekas un dēvēt par postapgaismības periodu?
…
