Nobeigums.
Diplomdarba mērķis bija izanalizēt Latvijas Republikas normatīvus aktus apsaimniekošanas nozarē un atspoguļot problemātiskus aspektus no praktiķa viedokļa. Galvenie ierosinājumi, kas izriet no pētnieciska darba ir saistītie ne tikai ar tiesiskas bāzes atjaunošanas pasākumiem, bet arī ar pašvaldības piedalīšanos tādos pasākumos, kuri vērsti uz dzīvojamās mājas uzturēšanas kvalitāti uzlabošanu. Apsaimniekošanas nozares attīstībai ir ļoti svarīgs pašvaldības atbalsts. Piemēram, Cēsīs, Valmierā, Liepājā un Rēzeknē ir gan atbalsts, gan spēcīgi privātie apsaimniekošanas uzņēmumi. Tomēr pašvaldības apsaimniekošanas uzņēmumu privatizācija arī nav panaceja, kas vienīgā spēj izveidot stabilu apsaimniekošanas tirgu ar godīgu konkurenci starp nozares uzņēmumiem. Daudzie apsaimniekotāji gaidīja likumu jauninājumus, protams, tāpēc Dzīvojamās mājas pārvaldīšanas likums arī tika izanalizēts un izvērtēts šajā darbā. Manuprāt, Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma pieņemšanu nevar uzskatīt par tiesisko panācēju pret visiem normatīviem trūkumiem . Jaunais Likums noteiktu minimālās apsaimniekotāju un īpašnieka tiesības un pienākumus. Tas nodrošinātu apsaimniekošanas pakalpojuma kvalitātes paaugstināšanos.
Privātie uzņēmēji lielākoties uzsāk darbu kā viena dzīvojamā nama apsaimniekotāji, bet, uzkrājot pieredzi un labu reputāciju, daudzas apsaimniekotāju sabiedrības izveidojušās par profesionāliem uzņēmumiem, kas piedāvā pakalpojumus gan dzimtajā pilsētā, gan kaimiņos. Šeit iezīmējas vēl viena būtiska atšķirība starp privāto uzņēmēju un pašvaldības uzņēmumu - privātajiem rūp tas, ko domā par uzņēmumu - pakalpojumu kvalitāti un izmaksām. Privātuzņēmējs rūpējas par klientu - daudzdzīvokļu dzīvojamo māju un tās iemītnieku labklājību, jo tas ir viņa iztikas avots. Pašvaldības uzņēmumam, kā jau teicu, ir "aizmugure" - pašvaldības sniegtās garantijas. Protams, iztrūkstot veselīgai konkurencei, arī dažs labs privātais uzņēmums atļaujas ignorēt dzīvokļu īpašnieku viedokli vai intereses.
Daudzdzīvokļu dzīvojamo māju pārvaldnieks ir nopietna profesija. Pārvaldnieks rūpējas par kārtību un mieru mājā. Apsaimniekošanas uzņēmumā bez pārvaldnieka ir vieta juristiem, grāmatvežiem, santehniķiem, elektriķiem un sētniekiem. Tā ir sistēma, kas arvien attīstās, pilnveidojas un kļūst profesionālāka.
Svarīgi bija arī izskatīt un izanalizēt darbā principus kādam ir jābūt apsaimniekotājam.
Sākotnēji bija paredzēts, ka pārvaldniekiem jābūt sertificētiem. Ekonomikas ministrija saskaņā ar Eiropas Savienībā pieņemtajiem principiem šādu nostādni neatbalsta, jo to var uzskatīt par uzņēmējdarbības ierobežošanu. Tādēļ galvenā prasība ir tā, ka pārvaldniekam ir nepieciešama noteiktiem standartiem atbilstoša profesionālā izglītība. Ja pārvaldīšanu izvēlas paši īpašnieki, tad viņiem nepieciešams iziet apmācību kursus. Šis likums varētu veicināt arī apsaimniekošanas tirgus attīstību, bet tirgus tomēr lielā mērā ir atkarīgs no pašvaldībām. Vai tās veicina konkurenci, vai arī cenšas saglabāt bijušo namu pārvalžu monopolstāvokli. Otrkārt, tas ir atkarīgs no apsaimniekošanas maksas - no tā, cik daudz līdzekļu īpašnieki gatavi investēt savā īpašumā. Neviens apsaimniekotājs neapkalpos māju, kuras iemītnieki vēlēsies par kvadrātmetru maksāt mazāk, nekā mājai ir faktiski nepieciešami.
Plānu un pasākumu var būt daudz, bet galvenais mērķis gan apsaimniekotājiem, gan dzīvokļu īpašniekiem, gan valstij šajos laikos jābūt - saglabāt to, kas ir, jo cerība uz jaunajiem mājokļiem valsts maštābā ir vāja, par ko liecinā valsts institūciju, politiķu un ekonomistu klusums.
Pamatojoties uz analizētiem materiāliem, izklāstīto dzīvojamo māju apsaimniekošanas problemātiku, darba autore piedāva sekojošus ierosinājumus :
1. Jāizstrādā finanšu atbalsta mehānisms, lai nodrošinātu pašvaldībām apgrozījuma līdzekļus avārijas situāciju novēršanā dzīvojamajās mājās, arī tām mājam, kurus neapsaimnieko pašvaldības uzņēmumi.
…
