Daudzas metafiziskās glezniecības idejas formulētas pēc brāļu de Kiriko iniciatīvas, kuri aizrāvās ar vācu filozofu Artūru Šopenhaueru (1788-1860), Frīdrihu Nīči (1844-1900) un O.Veinigera (1880-1903)un, kuru darbus brāļi studēja, dzīvojot Minhenē no 1906 līdz 1908. Mākslinieki, šo filozofu idejās, kā, piemēram, Šopenhauera ideja par intuitīvām zināšanām , Nīčes teorija par emiku , un Veinigera priekšstati par metafiziku ģeometrijā ,atbalstīja un iepludināja savās pašu idejās. Kā arī metafiziskā glezniecībā atbalstu rod arī simbolismā. Vēl viens svarīgs ietekmētājs un atbalsta avots bija Guillaume Apollinaire (1880-1918), franču dzejnieks un mākslas kritiķis, kurš bija pirmais, kas De Kiriko gleznojumus nosauca par "metafiziskiem", 1913. De Kiriko un Apollinaries regulāri tikās starp 1911.g. un 1913.g. Šai laikā Apollinaries bija saistīs ar Orfisma kustību , kas atstāja iespaidu uz Kiriko. Mākslinieka gleznojumos var saredzēt atsauces uz orfismu motīvi kā mākslas pestīšanas īpašības, priekšstats par mākslu kā mistisku vai nesaprotamu darbību.
Pittura metafisica būtību pārliecinoši pauda Džorsdžone de Kiriko (1888-1978). Mākslinieks uzskatīja, ka mākslas darbs var dzimt tikai ārpus cilvēcīgo attiecību loka, bet ierosinājumus gūt dvēseles dziļumos. Tā formālai izveidei noderīgas renesanses izcilo mākslinieku Džoto un Mazačo radītās formālās vērtības: plastika, apjoms, perspektīva, u.c. Darbiem noskaņu mākslinieks centās iedvest, ietekmējoties kā no vācu romantiķiem, tā arī no jūgendstila meistariem, tiem piemītošās mistiski melanholiskās emocijas kāpinot ar iracionālu veidojumu iedarbīgumu. Viņa gleznās atveidotajās ielās un laukumos nav dzīvu būtņu, te mājo tikai mākslinieka radīti hibrīdi. Ielās valda nospiedošs klusums, tās ir satumsušas saules apgaismotas, un tās šķērso asas, garas ēnas. Viss atbilst mākslinieka vēlmei izraisīt neatšifrējamas mīklas iespaidu. Piemēram, „ Lielais metafiziķis” 1917.g. Kiriko gleznām piemītošais vizionārisms ļauj tās iekļaut protosirreālisma parādību lokā.
…
