Kinorežisors Jānis Streičs kādā forumā atsauca atmiņā gadījumu, ko viņam savulaik stāstījis Dailes teātra milzis Eduards Smiļģis. Proti, 1905.gada revolūcijas laikā notikusi izrāde Raiņa lugai "Uguns un nakts", un, kad Spīdola teikusi vārdus: "Vēl cīņa nav galā un nebeigsies, tev, Lāčplēsi, Spīdola palīgā ies…", no balkona uz skatuves esot nolēcis kāds students un saucis: "Mēs iesim tev līdzi!" Vai šāds kvēlojošs patriotisms jebkādā veidā varētu iedegties mūsdienu jaunatnē? Izslēgt to nevar, jo nesenā pagātne – trešās Atmodas un Tautas frontes laiks – parādīja, ka attiecīgos apstākļos cilvēki ir gatavi uz radikāliem soļiem, nedomājot pat par dzīvību.
Kā vēl vienu no problēmām mūsu valstī var uzskatīt sociālas iniciatīvas trūkumu. Nemitīga attīstība un mainība ir īpašības, kuras par attīstību raisošas ir atzīmējuši gandrīz visi vēstures domātāji, rakstnieki, dzejnieki, Piemēram, Ērihs Marija Remarks ir teicis : „Pastāv, kas pārmainās”. Tas nozīmē, ka cilvēkam, lai attīstītu sevi un līdz ar to arī valsti un sabiedrību nemitīgi ir jātiecas uz pilnveidi. Bet lielāka sabiedrības daļa ir pārāk pasīva, lai iesaistītos jebkādos projektos, kas virzīti uz attīstību.
Morāles problēmas mūsu valstī galvenokārt ir patriotisma trūkums, kas neveicina cilvēku piederības sajūtu savai valstij un zemei. Ja cilvēks nejūtas piederīgs, neizjūt atbildību pret savu valsti, tas vairs nav ieinteresēts iesaistītes jebkādās sociālās aktivitātēs, atbalstīt jaunas idejas un kustības. Galu galā valsts pārvalde ir tautas spogulis, mantkārība, nepiemērotība un liekas, pat ne ieinteresētība ieņemamajā amatā, savu spēku neapzināšanās, bezatbildība. Latvijas esence.
…
