".. nekas cilvēkam nedod tādu baudu, kā iespēja iztērēt kopīgā līksmībā spēkus, kas sakrājušies"

Šo teikumu es saprotu kā Straumēnu māju iedzīvotāju pateicību Dievam par veselību, miesas spēku un spēju strādāt. Viņi nekad nežēlojās par darba grūtumu, bet drīzāk pateicās, ka šis darbs IR. Manuprāt, tā ir ļoti apbrīnojama un apskaužama īpašība mūsdienās, jo arvien biežāk (īpaši jaunatnes vidū) ir dzirdama kurnēšana un nevēlēšanās kaut ko darīt. Tagad ir iesakņojusies pārliecība, ka darbu var atlikt uz „rītdienu” kā parunā „darbs nav zaķis - gan jau neaizbēgs”.…