Vadīšanas stili uzņēmumā X un to pilnveidošanas iespējas

SECINĀJUMI
1. Vadīšanas stils ir dažādu paņēmienu, uzvedības un izmantotās varas formu kopums, ar kuru palīdzību vadītājs ietekmē padotos.
2. Tradicionālie vadīšanas stili, kas ir autoritārais, demokrātiskais un liberālais vadīšanas stils, ir atkarīgi no vadītāja saskarsmes un ietekmes uz darbiniekiem, un lika pamatus vadīšanas stilu teorijas attīstībai.
3. 20. gs. 70. gadu situatīvās pieejas vadīšanas stilu teoriju būtība ir vadītāju rīcības modeļa izvēle atkarībā no konkrētas situācijas, pie tām pieder F. E. Fidlera modelis, T. Mičela un R. Hausa modelis, P. Hersija un K. Blanšāra modelis, V. Vruma un F. Etona modelis.
4. D. Goulmena pētījumi, likuši pamatu un attīstījuši „6 līderības stilu” vadīšanas teoriju. Šī teorija radīta ņemot vērā iepriekšējo teoriju bāzi un papildinot to ar mūsdienām raksturīgiem vadīšanas stiliem, nosakot vadītajam nepieciešamās prasmes un rakstura īpašības ņemot vērā D. Goulmena veiktos „Emocionālās inteliģences” pētījumus.
5. Jo vairākus vadīšanas stilus vadītājs izprot un pielieto, jo labāk. Vadītājam ir jāspēj elastīgi piemēroties situācijai un mainīt savu vadīšanas stilu, kad apstākļi to pieprasa.
6. Uzņēmuma „X” aptaujas rezultātā noskaidrots, ka vadītājs lēmumu pieņemšanā darbiniekus iesaista tikai tik daudz, lai uzzinātu viņu domas un idejas jautājumos, kas tieši var ietekmēt uzņēmuma nākotni.
7. Vadītājs savā darbā pielieto tādus motivācijas līdzekļus kā prēmijas un uzslavas par labi paveiktu darbu. Darba procesā tiek ieturēta distance starp vadītāju un darbiniekiem, neveidojot nekāda veida personiskās attiecības un tuvākus kontaktus par formālām, pieklājīgām darba attiecībām.
8. Pēc intervijas atbildēm var secināt, ka vadītājs savus darbiniekus vērtē viduvēji, lēmumu pieņemšana notiek vienprātīgi, lai gan darbiniekiem nav liegta iespēja izteikt savu viedokli, vadītājs ar darbiniekiem runā tieši un atklāti, vadītājs uzskata, ka darbiniekiem nav jāzina kādi ir uzņēmuma mērķi.
…