Tautasdziesmās tiek pieminēta arī šķiršanās. Lielākoties iemesli bija nesaticīga dzīvoša-na, sievas slinkums, vīra vardarbība. Šķiršanās bija atļauta – „Nava laimes, nava laimes,/Ar tau-tieti dzīvojot./Sitam pušu, laužam pušu/Laulājamo gredzentiņu.” Lai arī pēc Rīgas arhibīskapijas novadu zemnieku tiesībām šķiršanās varēja būt tikai vīra iniciatīva (un aizejot manta bija jāatstāj sievai un bērniem), tautasdziesmās bieži min, ka šķiršanās ir sievas iniciatīva – „Šķiramies mēs, tautieti/Mums nav mīļa dzīvošana./Plēšam pušu zīdautiņu/ Puš’ laulātu gredzentiņu.” Ļoti bieži tautasdziesmās tiek minēts, ka, lai izšķirtos, jālauž pušu gredzentiņš – iespējams, ka tiešām tāde-jādi simboliski tika parādīts šķiršanās brīdis – salaužot laulību gredzenus.
Saimē pieņemti bija arī bāreņi jeb sērdieņi – bērni un pusaudži, kas sagūstīti sirojumos vai arī citādi zaudējuši vecākus un citus piederīgos un paņemti audzināšanā svešā ģimenē. Tomēr tautas dziesmas liecina, ka bāreņiem bija grūts mūžs un saimes saimniece viņus diez ko neiere-dzēja – „Es pazinu sērdienīti/ Visā meitu pulciņā./Balta drāna rociņāi,/Tek, asaras slaucīdama./” Lai arī bārenēm nebija aizstāvju, tomēr ar čaklu darbu tās varēja cerēt uz sava statusa paaugsti-nāšanos, apprecoties ar kādu turīgu tēva dēlu – „Celies agri, bārenīte,/Pelnij baltu vilnainīti,/Lai gulēja mātes meita,/Tai iedeva nepelnītu.” Tomēr vairumā gadījumu bārenes varēja precēties ti-kai ar kalpiem. Iespēja kļūt par saimnieci bija tad, ja kalps bija brīvs cilvēks, kuram varēja pie-šķirt saimniekošanā zemi. Bārenēm, laulājoties, visbiežāk pūra nebija, jo nebija līdzekļu tā vei-došanai.
…
