Pievienot darbus Atzīmētie0
Darbs ir veiksmīgi atzīmēts!

Atzīmētie darbi

Skatītie0

Skatītie darbi

Grozs0
Darbs ir sekmīgi pievienots grozam!

Grozs

Reģistrēties

interneta bibliotēka
Atlants.lv bibliotēka
14,20 € Ielikt grozā
Gribi lētāk?
Identifikators:318230
 
Autors:
Vērtējums:
Publicēts: 28.01.2006.
Valoda: Latviešu
Līmenis: Augstskolas
Literatūras saraksts: Nav
Atsauces: Nav
Darba fragmentsAizvērt


TERMINI
1) Latvija;
2) Valsts;
3) Tiesības;
4) Vēsture.

VALSTS – 2 veidu pieeja, nozīme:
1) vēsturiskā nozīme – vēsturiskā prakse sabiedrības darbībā:
a) POLISA – grieķu sabiedrības modelis: pilsēta-valsts; 5000g. “politike” – grieķu valodā pārvaldīt.

POLISA (gr. polis) – pilsētvalsts apzīmējums senajā Grieķijā un senajā Romā. Grieķijā sākumā Δ nozīmēja pili, vēlāk ap pili (akropoli) radušos pilsētu un, beidzot, valsti, t.i., pilsētai piederošo teritoriju un tās iedzīvotājus ar pilsētu kā politisku, militāru un reliģisku centru. Grieķijā Δ lielāko uzplaukumu sasniedza 5. gs. p.m.ē., Romā - 5. – 3. gs. P.m.ē. savu patstāvību Δ zaudēja un tika iekļautas valstī Grieķijā 4. gs. p.m.ē., Romā – 3. – 1. gs. p.m.ē.

Uzbūve tiek veidota uz 2 principiem: tiešā demokrātija un pilsonība.

DEMOKRĀTIJA (gr. dēmokratia < dēmos tauta + kratos vara) – valsts forma, kurā vara pieder tautai, kas to realizē tieši (ar likumdošanas iniciatīvu vai referendumos) vai ar vēlētu pārstāvju starpniecību; valsts amatpersonas tiek ievēlētas un par savu darbību atskaitās vēlētājiem. Pirmo reizi Δ nodibinājās atsevišķās senās Grieķijas polisās 5. – 4. gs. p.m.ē.

Pilsoņa statuss – brīva cilvēka statuss, arī atsevišķi cenzi – izcelšanās no Atēnu pilsoņiem, vecuma cenzi amatu ieņemšanai. Fenomens  grieķi uzdāvina sabiedrībai šo pirmo civilizācijas modeli. Politiskā vara tiek realizēta uz šo noslēgto teritoriju. Polisas nozīme unikāla: rietumu civilizācijas atskaites punkts.;
b) CIVITAS – romieši pakļauj grieķu polisas, pārņemot viņu pārvaldīšanas praksi. Latīņu valodā pilsēta-valsts. Grieķi neatkarīgu valsti nodibināja tikai 1825. gadā. 1. Gs. P.m.ē. Romas valsts tiek politiski nostiprināta.;
c) RESPUBLICA – izveido republikas formu, grieķu pārvaldīšana turpinās.

REPUBLIKA (lat. res publica tautas lieta, valsts) – valsts valdīšanas forma, kurā augstākās valsts varas institūcijas un amatpersonas tiek vēlētas. Par Δ nav uzskatāma valsts, kurā ievēl monarhu. Δ tika nodibināta jau senajos laikos dažādās senās Grieķijas polisās, senajā Romā Republikas laikā.

Romieši šo politisko pārvaldi pārdala: publiskās lietas un privātās. Pārvaldīšana: publiskās lietas, publiskā vara. Politiskā vara – pilsētā.
d) IMPĒRIUM – visas ieņemtās teritorijas politiski pārvaldīt.

IMPĒRIJA (an., fr. empire, it. imperio, kr. империя, vācu Reich, Imperium < lat. imperium vara) – 1. Liela, parasti monarha pārvaldīta valsts. Pirmā Δ izveidojās senajā Romā Republikas laika beigās (lat. imperium Romanum). Vēlāk viduslaikos un jaunajos laikos daudzas valstis saucās par Δ.
2. Lielvalsts (metropole) kopā ar kolonijām. Parasti Δ veidojās, iekļaujot savā sastāvā citas valsts vai tautas teritoriju.

Province – visas iekarotās teritorijas pārdēvēja par impēriju un publiski pārvalda.

PROVINCE (lat. provincia) – iekarota teritorija senajā Romā. Sākumā vārds Δ nenozīmēja teritoriju, bet gan konsulu, kuri iekaroja svešas zemes, varu. Tāpēc pēc to iekarošanas Δ nozīmēja arī iekaroto teritoriju pārvaldi. Impērijas laikā Δ pārvaldīja rektors un jēdziens Δ kļuva par teritorijas apzīmējumu.

476. g. Rietumromas impērijas bojāeja, Roma tiek iznīcināta. Sākas barbaru laiki  agrie viduslaiki.
e) Feodālā zemes īpašnieka sabiedrība – TERRA – latīņu val. Feodāļu tituli un viņu pārvaldītās teritorijas.

FEODĀLISMS; FEODĀLA VALSTS ( an. feudalism, fr. féodalité, kr. феодализм, vācu Feudalismus < viduslat. Feodum, feudum feods, lēnis) – valsts iekārta, kur valsts vara ir pilnīgi decentralizēta par labu vietējām iestādēm un īpaši priviliģētām personām vai korporācijām. R-Eiropā Δ veidojās 5. gs. b. – 11. gs. un pastāvēja līdz 19. gs. v. Δ raksturīgs arī sabiedrības sadalījums kārtās un kārtu tiesisko nevienlīdzību – politiskajām un ekonomiskajām privilēģijām augstākajām kārtām (muižniecībai, garīdzniecībai) un zemāko kārtu nepilntiesību, piem., zemniecības nospiešanu dzimtbūšanas stāvoklī.

Valsts tiek izprasta kā hercogiste, kņaziste, grāfiste u.tml. Valsts tiek pielīdzināta zemes īpašniekam un valsts tiek dēvēta zemes īpašnieka vārdā. Turpinās līdz 1500. g.
f) N. Makjavelli 1500. g. noformulēja, kas ir valsts būtība – “statuss”. Valsts kā statuss ietver 3 kritērijus:
• Pārvaldītāji;
• Pārvaldāmie;
• Teritorija.
Pāreja uz jauno, vispārīgo pieeju.
2) vispārīgā nozīme (mūsdienu nozīme) – tiek formulēts, ka valsts ir stāvoklis, kurš sastāv no 3 elementiem:
a) teritorija (pilsonības institūts pirms tam pavalstnieka statusi, robežas);
b) iedzīvotāji (pilsonības elements);
c) varas organizācija (valsts aparāta klātbūtne).
Ja visi 3 elementi ir konstatējami, tad var runāt par valsti.

VALSTS – liela, īpaši organizēta sabiedriska grupa, kurai ir kopēja vēsturiskā pieredze.

Mūsdienās (21. gs.) valsts tiek reducēta ar šiem 3 elementiem.
6 valsts pazīmes, īpašības:
1) varas aparāta (organizācijas) pazīme;
2) normatīvisms (piramīdas veidā, kur augstākā punktā valsts pamatlikums = konstitūcija) – valsts institūts likuma formā;
3) teritoriāla organizācija – likums par valsts robežu (ar kādām valstīm robežojas);
4) vardarbīga organizācija – represīvais valsts aparāta posms. Represīvā sadaļa ir policija, tiesas, prokuratūras, cietumi;
5) iekšēji un ārēji suverēna organizācija – iekšējā pastiprinātā valsts aizsardzība. Tiek aizsargātas valsts amatpersonas, tiek nodalīta valsts kompetence, tiek aizsargāts valsts īpašums. Ārējā suverenitāte – robežas, bruņotie spēki (armija), diplomātiskie kanāli, vēstniecības, divpusējie līgumi, starptautiskās organizācijas, deklarācijas, konvencijas, ES;
6) mazākums valda pār vairākumu: vairākums labprātīgi pakļaujas un (nodod) deleģē valsts kompetences jautājumus nelielam ierēdņu korpusam, kas tiek pastiprināti aizsargāts.

TIESĪBAS
I. Kants ir devis visīsāko definīciju: Tiesībās kā fenomens.
2 skatījumi:
1) ius divinum (Dievu tiesības) – visām tautām, visās teritorijās pirmās tiesību normas ir Dievu tiesības: Dievu noteiktā kārtība.

RELIĢISKĀS TIESĪBAS, DIEVIŠĶĀS TIESĪBAS (lat. ius divinum) – visas tās tiesības, ko nostāda pretim cilvēku tiesībām (lat. ius humanum). Δ vēsturē pazīstamas arī ar citiem nosaukumiem: baznīcas, kanoniskās, pontifiku, priesteru, teokrātiskās, u.c. tiesības. Senajā Romā Δ sauca arī par fas (lat.), un šajā nozīmē tās bija ius (lat.) pretstats.

Autora komentārsAtvērt
Darbu komplekts:
IZDEVĪGI pirkt komplektā ietaupīsi −4,70 €
Materiālu komplekts Nr. 1165116
Parādīt vairāk līdzīgos ...

Atlants

Izvēlies autorizēšanās veidu

E-pasts + parole

E-pasts + parole

Norādīta nepareiza e-pasta adrese vai parole!
Ienākt

Aizmirsi paroli?

Draugiem.pase
Facebook

Neesi reģistrējies?

Reģistrējies un saņem bez maksas!

Lai saņemtu bezmaksas darbus no Atlants.lv, ir nepieciešams reģistrēties. Tas ir vienkārši un aizņems vien dažas sekundes.

Ja Tu jau esi reģistrējies, vari vienkārši un varēsi saņemt bezmaksas darbus.

Atcelt Reģistrēties