Valsts loma tirgus ekonomikā. Fiskālā politika, budžeta deficīts un valsts parāds

Mūsdienu ekonomiskajā zinātnē viens no galvenajiem teorētiskajiem virzieniem ir keinsisms, par kura pamatlicēju uzskata Džonu Meinardu Keinsu. Viņs pierādīja, ka tirgus ekonomika viena pati nespēj nodrošināt ekonomikas stabilitāti, tāpēc nepieciešama valsts iejaukšanās. Pēc Dž. M. Keinsa domām, valstij jāveicina kopējais pieprasījums, un tas ir iespējams, izmantojot fiskālo politiku. Fiskālā politika ir valsts izdevumu un nodokļu sistēmas izmantošana makroekonomikas pamatmērķu nodrošināšanai. Būtībā tas ir valdības lēmums par to, kādi ir plānotie izdevumi un kādi būs nodokļi. Tie ir :Ekonomiskā stabilitāte; Efektivitāte; Sociālais taisnīgums Pēc G. Libermaņa, keinsisms balstīts uz atziņu, ka tirgus ekonomika ir nestabila, tādejādi, sanāk, ka pašregulēšana, pašpiemērošanās un pašadaptācija mainīgajiem apstākļiem nespēj nodrošināt patstāvīgu makroekonomikas līdzsvaru starp kopējo pieprasījumu un piedāvājumu. Tādejādi, valstij jāstimulē kopējais pieprasījums, jāīsteno anticikliska politika, un jāparūpējas par ekonomikas stāvokļa līdzsvaru. Šie visi pasākumi ir īslaicīga rakstura un vērsti uz kopējo pieprasījumu. Pēc keinsisma pamatlicēja domām, fiskālā politika ir visefektīvākā, tāpēc, ka ar to valsts spēj ietekmēt ekonomisko izaugsmi, nodarbinātības līmeni un cenu dinamiku, tādejādi, pārstāvot tieši sabiedrības intereses. Ekonomisko līdzsvaru Keins attēlo Keinsa modelī (skat.1.attēlu), kurā fiskālā politika ir sasaistīta ar kopējā pieprasījuma ietekmi uz līdzsvara IKP, jo arī valsts izdevumu pieaugums var palielināt ražošanas apjoma pieaugumu.