Gaisa piesārņojums viennozīmīgi mūsdienās ir globāla mēroga problēma, kas prasa īpašu pieeju tās risināšanā. Tam piemīt tāda negatīva īpašība, ka tas kaitējumu var nodarīt ne tikai izcelsmes vietā, piemēram, rūpnīcu radītās kaitīgās gāzes aizceļo uz citām pilsētām vai pat valstīm. Latvija ir pasaules sastāvdaļa, mēs ar savu rīcību nodarām kaitējumu visai ekosistēmai kopumā, kas ir kā vienots organisms. Mūsu radītais piesārņojums aizceļo pie citiem, bet pie mums tas atgriežas no kaimiņvalstīm. Gaisa masas nes sev līdzi ne tikai laikapstākļus, bet arī putekļus, gāzes un kaitīgas vielas. Apkārtējais gaiss ir nav bezgalīga telpa, to ir iespējams “piepildīt” ar mūsu radītajiem atkritumiem, kuri vēlāk nonāk pašu plaušās. Cilvēks nevar pārstāt elpot, gaiss ir vitāli svarīgs tā eksistencei – piesārņots tas veicina dažādas slimības un saīsina mūžu. Es dzīvoju Purvciemā, kas jau ir kļuvis par urbanizācijas upuri – automašīnas pārvietojas visur, iekšpagalmi tiek apbūvēti, sastrēgumi aiz loga ir ikdienišķa parādība. Lai uzlabotu gaisa kvalitāti manā mikrorajonā, nepieciešams uzlabot satiksmes kvalitāti un organizēt to, rūpīgāk apsvērt būvatļaujas zaļajās teritorijās.
Pat ievērojamā rādiusā ap manu dzīvesvietu ir tikai dažas “zaļās oāzes”, kuras vēl brīnumainā kārtā nav apbūvētas. Pilsētā tiek izmantoti vismazākie brīvie zemes pleķīši, lai uzceltu jaunas ēkas, bet koki stādīti netiek. Par pilsētplānojumu atbildīgajām instancēm vajadzētu atļaut iekšpagalmu un citu brīvo teritoriju apbūvi ļoti retos gadījumos, lai pasargātu rīdziniekus un viņu plaušas.
…
