Secinājumi
1. Pneimokoki ietilpst augšējo elpceļu mikrofloras sastāvā 5-40% klīniski veseliem cilvēkiem, lai gan visi pneimokoki ir patogēni cilvēkam. Pneimokoku infekcijas ir vairāk nekā 80% visu pneimoniju un līdz pat 30% strutaino meningītu cēlonis.
2. Saslimšanu pieaugušajiem biežāk ierosina 1., 3., 4., 7., 8., 9. un 12. serotips, bet 6., 14., 19. un 23. biežāk ir pneimonijas un otīta cēlonis bērniem. Pieaugušajiem saslimstības “pīķis” ir ziemas vidū, mazāk gadījumu ir vasarā, bet bērniem slimības incidence ir visu gadu relatīvi konstanta.
3. Pneimokoki ir jutīgi pret penicilīnu, bet mūsdienās jaunie celmi pret to ir rezistenti 70% gadījumu, kā arī pret hloramfenikolu, tetraciklīnu un makrolīdiem, bet tikpat kā vienmēr saglabā jutību pret cefalosporīniem. Visaugstākā jutība konstatēta pret fluorhinolonu grupas preparātiem, bet 95% hospitālo pneimokoku infekciju ierosinātāju ir multirezistenti gandrīz pret visiem antibakteriālajiem līdzekļiem. Pasaulē speciālisti ir atzinuši, ka amoksicilīns lielās devās ir labākā terapijas izvēle. Ja ir smagas formas pneimonija, nozīmē 3., 4. paaudzes cefalosporīnus, fluorhinolonus, karbapenēmus.
4. Etioloģisko (antibakteriālo) ārstēšanu sāk tikko noteikta akūtas pneimonijas diagnoze; etioloģisko izmeklējumu rezultātus negaida.
5. Pasaulē, pateicoties PPSV un PCV vakcīnām ir stabili samazinājies pneimokoku izrasītas pneimonijas, bakterēmijas, vidusauss iekaisumu un meningīta biežums, kā arī to plašs pielietojums ir ievērojami samazinājis invazīvu pneimokoku infekciju biežumu zīdaiņiem un bērniem. Arī pneimokoku (to serotipu, pret kuriem izstrādāta vakcīna) kolonizācijas biežums aizdegunē ir samazinājies. Invazīvu pneimokoku slimību biežums samazinās arī starp nevakcinētiem bērniem un pieaugušajiem. Šis samazinājums liecina par “bara efektu” (“herd effect”)- plaši izplatītās vakcinēšanās ietekme uz nevakcinētajiem indivīdiem populācijā.
…
