Kustīguma fāzē pleca locītavā tiek veikti pasīvie vingrinājumi. Posturālie lāpstiņu stabilizējošie vingrinājumi ir jāsāk veikt pēc iespējas ātrāk, tas ir, kad sāpes pleca locītavā ir panesamas. Aktīvie vingrojumi jādot pakāpeniski, izvairoties no pozīcijām, kas var radīt sāpes (Tomberlin J.P., Saunders H.D., 1995).
Stiprinošā fāze parasti tiek uzsākta 4- 6 nedēļas pēc akūtā ievainojuma, bet var tikt uzsākta arī ātrāk, ja nav nestabilitātes pazīmju. Pretestības vingrinājumiem jābūt funkcionāliem un jābūt tendētiem uz muskuļu grupām, kas novērstu tālāku nestabilitāti (mugurējā rotatoru manžete un pleca horizontālie adduktori un abduktori priekšējai stabilitātei). Pacientam ir jādomā no kurām aktivitātēm, kustībām vai pozām ir jāizvairās, lai izvairītos no stabilitātes izjaukšanas.
Ja konservatīvā ārstēšana nelīdz, tad iespējams ir nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās (Tomberlin J.P., Saunders H.D., 1995).
Pie pleca priekšējā izmežģījuma ir svarīgi, lai ķirurgs laikus diagnosticē Hilla- Saksa bojājuma esamību/neesamību, pirms pleca dislokācijas ārstēšanas. Ja Hilla- Saksa defekts ir liels un to neārstē, tad var notikt atkārtots pleca izmežģījums (http://orthopedics.about.com). Ja traumas lielums ir mazāks par 20% no humerālās galvas, tad gandrīz vienmēr papildus ārstēšana nav nepieciešama un pleca izmežģījumu ārstē pēc parastās metodes, tas ir, reponē, veic imobilizāciju, vingrojumi. Svarīgi ir izstrādāt kustības arī citās, blakusesošās locītavās.
Traumas, kas ietver vairāk nekā 40% no humerālās galvas, praktiski vienmēr ir nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās. Ja traumas defekts ir 20- 40%, ķirurgam vajadzētu noteikt vai defekts var veicināt locītavas nestabilitāti. Arī šajā gadījumā parasti ir nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās (http://orthopedics.about.com).
…
