Piensaimniecība, piena kvalitātes un izslaukuma maiņa atkarībā no barības un ciltsdarba

1.1 Piena nozīme cilvēka organismā
Piens ir neaizstājams cilvēka uztura elements. Jau dažas minūtes pēc tam, kad mazulis ir ieradies pasaulē, viņš saņem mātes pienu vai tā aizstājēju. Arī pieaugušo uzturā piens ir viens no galvenajiem pārtikas produktiem. Zinātnieki vēl strīdas par to, kad tieši cilvēki pirmo reizi sāka slaukt savus mājdzīvniekus, taču piena ražošanas aizsākumi ir meklējami ap 6000 gadu senā pagātnē. Piena produkti – siers, jogurts un citi – radīja apvērsumu neolīta laikmeta cilvēka dzīvē, jo nodrošināja augstvērtīgu pārtiku visa gada garumā. Tas jo īpaši būtiski bija tad, kad ražas sezona bija pagājusi, un vairs nebija iespējams pārtikt no ogām, sēnēm un citiem ēdamajiem augiem. Visbiežāk plaša patēriņa pienu iegūst no govs, taču pasaulē ir arī citi zīdītājdzīvnieki, kuri dod pienu. [8]
Zinātnieki uzskata, ka piena labvēlīgā ietekme skaidrojama ar augsto kalcija līmeni, kas spēj novērst piesātināto piena tauku kaitīgo ietekmi. Ir atklāts arī, ka tie bērni, kas dzer pienu, ir veselīgāki par tiem, kas pienu nedzer. Tika noskaidrots, ka piena dzērāji smēķē mazāk nekā nedzērāji. Pēdējā laikā atrodami konfliktējoši viedokļi par piena ietekmi uz veselību. Lielbritānijas Sirds fonds uzskata, ka jāveic papildpētījumi par piena ietekmi uz veselību. [9]
1.2 Piena ķīmiskais sastāvs
Galvenās piena sastāvdaļas ir ūdens, tauki, olbaltumvielas (proteīns), laktoze (piena cukurs), vitamīni un minerālvielas. Piens arī satur nelielu daudzumu pigmentu, enzīmu, u.c. vielas.
Proteīns ir viena no svarīgākajām gan piena sintēzei, gan jauno dzīvnieku audu un orgānu veidošanai nepieciešamajām barības vielām. Tikai daļa sagremojamā proteīna nogulsnējas organismā olbaltumvielu veidā. Pēc šīs daļas spriež par proteīna bioloģisko vērtību.
Tauki ir enerģijas avots, tie nepieciešami arī gremošanas trakta normālai darbībai. Barības taukos atrodas tajos šķīstošie vitamīni A,E,D. Taukos esošās nepiesātinātās taukskābes – linolīnskābe, linolskābe un arahidonskābe jāpiegādā ar barību, jo organismā tās netiek sintezētas. Šīs taukskābes darbojas kā biokatalizatori. Tauku trūkums barības devā pasliktina ēstgribu, var izraisīt gremošanas traucējumus, dzīvmasas pieauguma samazināšanos. Pasliktinās proteīna, ogļhidrātu un tauku sagremojamība, kalcija un karotīna asimilācija organismā.
Ogļhidrāti. To grupā ietilpst cukuri, ciete, kokšķiedra un daudzi citi savienojumi. Dzīvnieku organismā, izņemot nedaudz cukura un glikoigēna, ogļhidrātu nav, bet augu valsts barības līdzekļos ogļhidrāti ir apmēram 80% no sausnes masas. Ogļhidrāti nepieciešami lielākajai daļai vielmaiņas norišu, kas saistītas ar oksidēšanos, aminoskābju pāraminizēšanos, tauku sintēzi, minerālvielu maiņu utt. Ogļhidrātiem, tāpat kā proteīnam un taukiem, ir liela nozīme piena sintēzē. To nepietiekams daudzums barībā izraisa vielmaiņas traucējumus.
Ūdens. Dzīvnieku vajadzība pēc ūdens tiek apmierināta trīs veidos: ar ūdeni, ko satur barība, ar dzeramo ūdeni un ūdeni, kas veidojas audos oksidācijas rezultātā. Parasti tiek uzrādīts tas ūdens daudzums, ko dzīvnieks uzņem ar dzeramo ūdeni. Slaucamā govs vidēji dienā iztērē 70 – 120 l dzeramā ūdens. Ūdenim organismā ir šķīdinātāja nozīme, tajā barības vielas tiek iznēsātas pa visu organismu un barības vielu noārdīšanas produkti – izdalīti no tā. Daudzas ķīmiskas reakcijas organismā, kas noris fermentu iedarbībā, notiek ūdens šķīdumā. Ūdenim svarīga nozīme ir arī ķermeņa termoregulācijā. Nenodrošinot pietiekamu daudzumu ūdens, rodas traucējumi organisma vielmaiņā, aizkavējas augšana, samainās dzīvnieku produktivitāte, pasliktinās barības izmantojamība.
Vitamīni. Liellopu ēdināšanā svarīga nozīme ir taukos šķīstošajiem vitamīniem E,D,A. Tomēr liela nozīme ir arī ūdenī šķīstošajiem B grupas un C vitamīniem.
…