Bērnība var būt izanalizēta vairākos aspektos: psiholoģija, bioloģija, socioloģija. Uzskatu uz bērnību vesturiskājā gaitā galvenokart var pamatot uz socioloģijas koncepciju. Tā galvenokārt pēta berna integrāciju sabiedrībā, sabiedrības attieksmi pret bernu, dažādu socialo grupu bērnību.
Bērnība ir uzskatīta par sākumu socializācijas procesā. Bērni ir vienīgā sociālā grupa, kuras dzīve ir pilnība nosakta un kontrolēta ar citiem – ar pieaugušiem. Tieši tāpēc bērnu dzīve visos laikos bija atkarīga no pieaugušo attieksmes.
Attieksme pret bērniem kā sabiedrības daļu mainījas pakapenīski. Vēsturiskie notikumi, reliģijas izplatīšana, zinātnes attīstība un citi notikumi ietekmēja šo procesu. Uzskats uz bērniem var būt analizēts atkarīģi ar vēsturiskiem periodiem.
Aizvēstures periodā bernu audzināšana bija kolektīva. Pastāvot dzimtas kopienai, radies pirmie rituāli, kas saistīti ar bērna piedzimšanu. Īpaša nozīme bija iniciācijai – rituālai jauniesu pariešanai pieaugušo pasaulē, kas bija saistīta ar sabiedrības tradīciju un normu pieņemsanu. Iniciācijas rituālā bieži bija ietverti fiziski smagi, sāpīgi pārbaudījumi, kam bija simboliska jēga – pieaugušo pasaulē izdzīvo tikai stiprakie. Audzināšanas mērķis un saturs arī bija atkarīgs no piederības pie noteiktas sociālās kartas.
…
