Jānis Poruks ir izcilākais individuālās lirikas pārstāvis 19. gadsimta deviņdesmitajos gados un 20. gadsimta sākumā. Viņš darbojās kā prozā, tā arī dzejā, drāmā un kritikā. J. Poruks iekaro lasītāju ar pārdzīvojuma spēku, ar tā vienreizību.
Sāpes vistiešākajā nozīmē ir saistītas ar ciešanām. Šie abi jēdzieni ir nedalāmi, jo nevar būt sāpes bez ciešanām un ciešanas bez sāpēm. J. Poruks šīs abas negatīvās cilvēka emocijas uztver kā loģiskas nozieguma un grēka sekas:
„Viss tas kaislās zemes nieki,
Visur noziegums un grēks!”
Un šīs negatīvās emocijas nebūt nav pārdabiskas, tās ir neatņemamas cilvēka dzīves sastāvdaļas, kuras piedzīvo ikkatrs.
J. Poruks savā dzejā neraksta par fiziskām sāpēm, jo, manuprāt, viņa uztverē vissāpīgākās un sirdi plosošākās ir tieši morālās sāpes. Gan jau, ka tā arī ir- es neesmu piedzīvojusi ne stipras fiziskās, ne arī lielas morālās sāpes, tādēļ man samērā grūti par to spriest.
J. Poruks uzskata, ka vissāpīgākā dzīve ir jāizdzīvo dzejniekam, tādēļ viņam ir nepieciešams būt ļoti stipram:
„Vai tev ir tik daudz asaru,
Ka vari dzejnieks būt?
Un tik daudz sāpju, sirdsēstu,
Ka krūtis elpo grūt`?”…
