Viduslaiku sabiedrība bija uzskatāmi teocentriska- Dievs bija pasaules centrs un noteica arī cilvēku dzīvi. Taču, pienākot viduslaiku norietam, dažādu apstākļu dēļ vecās vērtības sāka zaudēt savu nozīmi, lomu cilvēka dzīvē, kā rezultātā radās vieta jaunai vērtību sistēmai. Likumsakarīgi radās jauns strāvojums, pasaules uzskats- humānisms-, kas bija pilnīgs pretstats viduslaikos valdošajai mentalitātei.
Lai izprastu humānismu kā tādu, tā straujo izplatību un atšķirības no iepriekš pastāvošās pasaules uztveres, ir jāizpēta arī viduslaiku cilvēka mentalitāte, dzīvesveids. Viduslaikos izteikti valdīja teocentrisms- Dievs bija pasaules centrā. Cilvēki bija ārkārtīgi reliģiozi, ticība faktiski diktēja viņu dzīvi- cilvēki katru dienu apmeklēja baznīcu un lūdzās pat piecas reizes dienā, ticēja, ka visas labās lietas ir kā dieva veltes un ka ļaunie notikumi ir sods par viņu grēkiem. Kristīgajā ticībā liela nozīme bija arī dogmām- cilvēki bija spiesti paklausīt un ticēt bez ierunām, neuzdot liekus jautājumus, un atkāpes no pasludinātajām dogmām un obligātajiem rituāliem netika pieļautas.…
