Paskāls cilvēka dzīvi ir salīdzinājis ar cietumnieka situāciju. Viņš gaida soda izpildi un viņam vēl ir stunda laika, lai kaut ko izdarītu sevis apžēlošanai, taču šis cilvēks neko nedara. Turklāt viņš nav arī īsti drošs, ka apžēlos, iespējams, ka viss ir tikai ilūzija, taču pat ilūzija būtu kas labāks salīdzinot ar to, kas tāpat ikvienu sagaida. Šī nedarīšana, kaut kā atzīšana par saprātīgu un tomēr tā neīstenošana – tas ir pārrāvums loģiskajā kontimumā, uz ko “Vēstulē romiešiem” jau parādījis Pāvils. Strīdēties par to. Kas atsevišķā gadījumā ir saprātīgs, - tā ir viena lieta, bet pavisam kas cits – apstrīdēt prāta saistspēku. Pat atzīšana kā tāda vēl paredz strīdumu, proti, - dialoga saistspēku. Taču arī to, kā to Platona dialoga “Gorgijs” beigās arī izdara Kalliks, vēl var anulēt, noliegt, apstrīdēt, var neielaisties turpmākajos pamatojumos, kuru izpēte no jauna paredz sarunas, strīdrunas. Nopietni strīdēties ar kādu – teiktu Paskāls – nozīmē ielaisties logosā (kā straumē), sēdēt prāta laivā un jau peldēt. Loģiskais kontinuums, labais plūdums, peldējums prāta laivā ietver izšķiršanos, ticību prātam un tā izmantošanu. Ielaisties logosā nozīmē strīdumā par neatrisinātu uzskatīt jautājumu, kurš no logosiem ir spēcīgāks, un kurš saista vājāko. Tā ir ticība un paļaušanās uz to, ka arī zaudētājs kaut ko iegūst.…
