Suverenitāte uzskatāma par varas neatkarības stāvokli no citām varām un valstīm.
Šī vara atrodas pāri visiem tiesību subjektiem valstī un savā darbībā un gribas
izpaudumā nevar tikt ne saistīta, ne ierobežota.
Mūsdienās suverenitāte vienmēr primāri nozīmē valsts neatkarību no citām valstīm
(ārējā suverenitāte), kā arī tās augstāko varu vadīt visas valsts teritorijā esošās varas
(iekšējā suverenitāte). Ar šo kategoriju apzīmē valsts likumdošanas, izpildvaras un
tiesu varas pilnību. Saprotot kā demokrātisku suverenitāti, tā ietver tautas
suverenitāti un pilsoņu tiesības īstenot pašnoteikšanos, izmantojot savas
neatņemamās tiesības. Šīm nozīmēm ir specifika ka suverenitāte tiek ierobežota līdz
noteiktai teritorijai.
Attiecībā uz suverenitātes sašaurināšanu vai paplašināšanu var skatīties no
dažādiem rakursiem, piemēram skatoties no vēsturiskās puses suverenitātes
jēdziens jau ir ticis aprakstīts absolūtas monarhijas laikā suverenitātes jēdziens tika
tulkots savādāk, jo monarham bija absolūta vara un tā netika ierobežota ne ar
likumiem ne ar pilsoņu tiesībām un monarhs tādā veidā kontrolēja visus aspektus
savā teritorijā. …
