Runājot par senās Ēģiptes mākslu nevar strikti nodalīt 5. dinastiju no pārējā Senās valsts perioda. Literatūrā atrodami vairāki datējumi 5.dinatijas laikam (2465.-2323.g.p.m.ē.1; 2565.-2420.g.p.m.ē.2; 2494.-2345.g.p.m.ē. 3).
Tas apgrūtina zināmo mākslas objektu piedēvēšanu konkrētajai dinastijai. Tāpēc jāraksturo Senās valsts periods kopumā, tālāk īpašu uzmanību pievēršot portretiem, kuri aptuveni pieskaitāmi šiem periodiem.
Portretiskās skulptūras rašanos senās Ēģiptes mākslā noteica mirušo kults. Senie ēģiptieši bija pārliecināti, ka mirušā ķermenis jāsaglabā, lai dvēsele, kas dzīvo mūžīgi, varētu tajā atgriezties. Tādēļ mirušie tika mumificēti. Taču šādi saglabāts ķermenis varēja iet zudumā, tādēļ tika pasūtīti mirušo portreti no akmens, kas saglabātos mūžīgi. Lai būtu iespējama mūžīga pēcnāves dzīve, bija nepieciešams ļoti precīzi attēlot mirušā portretiskās iezīmes. Tādējādi tēlnieks kļuva par mūžīgās dzīves nodrošinātāju (ēģiptiešu valodā viens no vārda tēlnieks sinonīmiem nozīmēja "He-who-keeps-alive"4).
Salīdzinot ar iepriekšējiem periodiem, 5.dinastija ir diezgan plaši pazīstama. Visu faraonu eksistenci apstiprina arheoloģiskie atradumi. Ir daudz rakstisku liecību par šo periodu senās Ēģiptes vēsturē, kad tika ieviesti vairāki jauninājumi un izmaiņas ēģiptiešu sabiedrībā un pasaules uztverē. …
