Renesanses laikmetā māksla caurauž visu tālaika kultūru - visus sabiedrības slāņus, sabiedrības domāšanu, radošo darbību, politiku un ikdienas saimniecisko darbību, tomēr renesansē vēl arvien nepastāvēja jēdziens "mākslinieks". Humānisti, atbilstoši antīkajai tradīcijai, par visaugstāko no mākslām uzskatīja dzeju, bet gleznotājus un tēlniekus pieskaitīja amatniekiem. Līdz pat 16. gs. tēlotājmāksla bija pakļauta visiem amatnieku cunftes (amatnieku organizācija) ierobežojumiem. Jāatzīmē, ka renesanses māksliniekiem bija jāveic galvenokārt darbietilpīgi un apjoma ziņā milzīgi darbi - apgleznojuma cikli, skulptūru grupas, lieli altāri. Vienam cilvēkam pie tāda uzdevuma būtu jāstrādā visa mūža garumā, kas taču neapmierinātu mākslas darba pasūtītāja intereses, tādēļ pie uzdevuma veikšanas parasti ķērās visi amatnieku darbnīcas locekļi, kaut arī tajā bieži nebija vairāk par pieciem cilvēkiem: pats meistars, divi zeļļi un mācekļi. Katrā atsevišķā darbnīcā tās locekļiem bija jāpakļaujas meistara noteikumiem, savukārt meistaram bieži vajadzēja piemēroties mākslas darba pasūtītāja vēlmēm. Šādos apstākļos atsevišķa indivīda mākslinieciskajam rokrakstam nebija īpašu iespēju izpausties.
Katram māksliniekam, lai arī tas darbojās savā cunftē, nācās cīnīties par savu iztiku un bieži vien tas tika panākts ar ne īpaši humānu līdzekļu palīdzību, piemēram, krāpšanu, šantāžu, pat slepkavību. …
