Pēc neatkarības iegūšanas 1918. gadā situācija Latvijā bija diezgan nestabila. Nelielu valsts attīstību varēja just, kad 1920. gadā tika veikta muižu zemju sadale, kuras rezultātā bezzemnieku skaits no 61,2% kritās uz 18% un, tā rezultātā, lauksaimniecība valstī sāka lēnām plaukt. Tomēr, neskatoties uz nelielo ekonomisko progresu, politiskā situācija valstī arvien pasliktinājās un līdz ar to arī sociālā situācija valstī nebija stabila. Nozīmīgs pozitīvs pavērsiens notika 1934. gada 15. maijā, kad tā brīža ministru prezidents Kārlis Ulmanis pārtrauca pastāvošo politisko haosu un veica valsts apvērsumu. Vai K. Ulmanis nebija varas kārs dibinot vienpersonisku varu valstī? Kādas reformas viņš realizēja sava režīma laikā? Šie ir vēl mūsdienās aktuāli problēmjautājumi, bet, ņemot vērā pašlaik pastāvošo valsts situāciju, manuprāt, būtu bijis noderīgi pajautāt kādu padomu K. Ulmanim, jo viņš bija vadonis, kura vadīšanas laikā valstī notika reāls progress.
Politiskais haoss Latvijas valstī bija iestājies, jo valsts likumdošana neparedzēja partiju daudzumu ierobežojumus, bet to daudzums Saeimā līdz 1934. gada maijam arvien pieauga. …
