Ja tev gadītos vaigu vaigā saskrieties ar Bēthovenu kādā Vīnes ieliņā ap 1820.gadu- tas, manuprāt ir maz ticami, jo tu taču tad nebiji nemaz vēl piedzimis,- tu laikam gan nodomātu, ka viņš ir pagalam dīvains. Nolaidīgi ģērbies, izspūrušiem matiem, saburzītu cepuri. Īsāk sakot, Bēthovens bija nevīža. Murminādams un žestikulēdams viņš soļotu ļoti sparīgi, ik pa laikam bez īpaša iemesla skaļi iesmiedamies. Pēc tam apstātos, nodziedātu, noņurdētu vai nogaudotu dažas skaņas, izvilktu no kabatas piezīmju grāmatiņu, kaut ko tajā ierakstītu un aizslātu tālāk.
Bēthovens tev šķistu vēl ērmotāks, ja tu dotos viņam līdzi arī dzīvoklī. Istabā valdīja pamatīgs juceklis- visās malās nošu lapas, klavieres ar pārrautām stīgām un iekšā salietu tinti, pa roku galam sastumdītas nobružātas mēbeles, šur tur manāmas ēdmaņas paliekas un, kas zina, pat neiztukšots naktspods (maigi izsakoties), izlikts pašā redzamākajā vietā. Apburoši! Un, ja pēc sparīgas pastaigas viņš justos pārāk sakarsis, tad sev uz galvas uzgāztu krūzi auksta ūdens, tas izlītu zemē cauri grīdai uz apakšējo dzīvokli- Bēthovens nekāds labais kaimiņš nebija! Var gadīties, ka viņš sagudrotu iet vannā un sēdēt tajā stundām ilgi, berzdamies ar sūkli, dziedādams un rūkdams gluži kā ar dzīvi apmierināts lācis. Pēc tam Bēthovens var būt izdomātu noskūties un tāpēc seju ar ziepju putām noklātu līdz pat acīm, jo tieši tur sākas viņa vaigubārda. …
