Vācija savu karagājienu uz austrumiem (“Drang nach Osten”) bija ieplānojusi jau 1. pasaules kara laikā. Krievija jau uzreiz pēc 1. pasaules kara gribēja uzsākt karu, izvirzot pasaules revolūcijas ideju, kura, paldies Dievam, nespēja pārņemt visu pasauli. Toreiz abiem – Staļinam un Hitleram, neveicās. Tādēļ 1939. gadā abi sadalīja Poliju, lai iegūtu tiešas, savstarpējas robežas uzbrukumam. Abi saķērās 1941. gada jūnijā, kad Staļina gatavošanās iebrukumam Eiropā kļuva acīmredzama, un Hitleram nācās sākt pirmajam.
Lai gan Hitlers uzbruka pirmais, tas nenozīmē, ka tieši viņš izraisīja šo karu. Karu izraisīja Staļins, bet Staļins gluži vienkārši nepaspēja sākt uzbrukumu virzienā uz Rietumeiropu, jo viņa sarkanarmiešus apstādināja Hitlera vērmahts (vācu karaspēks). Staļina vadītā armija atkāpās, bet arī tas viņam bija izdevīgi, vajadzēja tikai laikā apturēt vāciešus. Vācija tikai kara sākumā guva spožas uzvaras, bet pēc tam sekoja neskaitāmas vācu karaspēka sakāves. Nu Staļins varēja sākt tā saucamo “Eiropas atbrīvošanas” plānu. Kara sākumā padomju karapulki juka un padevās gūstā. Staļins taču bija nesalīdzināmi labāk sagatavojies karam nekā Hitlers. Pirmā padomju ešelona sastāvs bija 8 miljoni karavīru, 11000 tanki (vispār 24000), 11000 lidmašīnas. Vācijai turpretī austrumu frontē sākumā bija 4,6 miljoni karavīru, 3800 tanki, 4950 lidmašīnas. Kara zinības māca, ka uzbrucējam ir jābūt vismaz divkāršam pārspēkam, ja ne vairāk.…
