Pasaka ir brīnumu žanrs. Un varbūt vislielākais brīnums ir tas, ka, aizraujoties, aizejot no pasaules objektīvajām sakarībām fantāzijas plašumos, pasaka nereti spēj nonākt pie īstenības būtības padziļinātas izpratnes. Tā spēj tuvināties patiesībai, ejot pa šķietami projām vedošu ceļu. Iztēles neierobežotajā lidojumā pasaka nekad nezaudē savu uzdevumu – arvien būt patieso vērtību, ideālu apliecinātājai.
Pasakas par ziediem
Blakus K.Skalbes darbiem Annas Sakses pasakas veido otru šī žanra virsotni latviešu literatūrā. Abiem tās ir izaugušas no vienas augsnes – no latviešu un cittautu folkloras, abiem ētiski estētiskās mērauklas atbilst gadsimtu gaitā izvēlētajām tautas atziņām. Ja salīdzina K.Skalbes un A.Sakses pasakas, tad A.Sakses pasakas ir lakoniskākas izteiksmē, straujākas, tajās dramatiskāk risināts sižets. A.Sakses tēli, atšķirībā no K.Skalbes tēliem, var smieties skaļiem, nesaudzīgiem smiekliem, var ciest traģiskas sāpes.…
