Cilvēks nevar nodzīvot mūžu neizdarot nekādas fiziskās aktivitātes, jo jebkura kustība ir garīgo un fizisko procesu kopums. Tomēr mūsu dzīvesveidu var iedalīt – aktīvajā un pasīvajā. Šis iedalījums protams nenosaka to, ka tas, kas guļ, tas tikai guļ un ēd, bet tas, kurš sporto, tas tikai skrien un lec pār barjerām. Cilvēki ir ar ļoti dažādu, atšķirīgu aktivitātes un pasivitātes tonalitāti. Tomēr visbiežāk ir vērojama tendence, ka tie, kas piedalās kaut kāda veida fiziskās aktivitātēs, ir aktīvi savā dzīvē vispār – viņiem patīk piedalīties, būt sabiedrībā, komunicēt ar apkārtējiem, viņi ir toleranti pret visu jauno, ātrāk orientējas negaidītās situācijās un viņus mazāk iespaido stress. Savukārt, tie, kas ar fiziskajām aktivitātēm ir uz “jūs”, ir pasīvi dzīves vērotāji, viņi jūtas atkarīgi no apkārtējo nostājas, grūti veido savstarpējās attiecības kolektīvā un vislabāk viņi jūtas savās “istabas čībās”.
Neviens no šiem tipiem nav nedz nepareizs, nedz nosodāms, un mums katram ir tiesības izvēlēties, kādiem būt un kā dzīvot. Tomēr daudzi zinātnieki nenoguruši cenšas pierādīt, ka fiziskā aktivitāte spēj nodrošināt cilvēka gan garīgo, gan fizisko briedumu daudz produktīvāku kā tad, ja dzīvojam pasīvu dzīves veidu.…
