Kopīgais un atšķirīgais vides aizsardzības risinājumos Baltijas valstīs

Tehnoloģiskais progress, it sevišķi pēdējā gadu simtenī, attīstītajās valstīs neapšaubāmi ir uzlabojis cilvēku labklājību. Kā piemēru var minēt faktu, ka pēdējos simts gados attīstītajās valstīs jaundzimušo mirstība ir samazinājusies vismaz piecas reizes. Tomēr šī labklājība nav atnākusi bez savām problēmām. Pakāpeniski ir pasliktinājusies vides kvalitāte un samazinājusies bioloģiskā daudzveidība. 1999. gada 12. oktobrī cilvēku skaits pasaulē sasniedza 6 000 000 000, un šis skaits strauji pieaug (Interneta mājas lapā [http://www.ibiblio.org/lunarbin/worldpop] var sekot šim procesam). Strauji samazinās naftas krājumi, un tiek uzskatīts, ka tas izraisīs krīzi jau laikā no 2010. līdz 2020. gadam. Domājams ka šī krīze skars arī Ventspili, kas ir viena no pasaules lielākajām naftas pārkraušanas ostām. Starp dažādām valstīm rodas arvien lielāka plaisa – bagātās valstis paliek bagātākas, bet nabadzīgās valstis – aizvien nabadzīgākas. Daudzas zaļās neformālās organizācijas uzskata, ka tieši tā ir galvenā pasaules globalizācijas procesa problēma.
Tādējādi, apzinoties valstu kopējo atbildību vides problēmu risināšanā, 1992. gadā pasaules valstu vadītāji tikās ANO Vides un attīstības konferencē Riodežaneiro. Šajā konferencē tika pieņemta Pasaules ilgtspējīgas attīstības stratēģija ‘’Agenda 21’’, kuru kā sev saistošu pieņēma visas trīs Baltijas valstis.
Ilgtspējīgai attīstībai jānodrošina esošās cilvēces vajadzības, neradot draudus nākošo paaudžu vajadzībām. “Agenda 21” pamatojas uz secinājumu, ka vides problēmas rodas nepārdomātas saimniekošanas rezultātā, un vienīgais veids, kā tās risināt, ir veicināt līdzsvarotu un pārdomātu tautsaimniecības attīstību.
Savā referāta mēs centamies sīkāk izpētīt katru no Baltijas valstīm, lai noskaidrotu, ko tās dara vides ilgtspējīgas attīstības labā, kas ir kopīgs un kas atšķirīgs šīm trim, tik tuvu esošām kaimiņvalstīm.