Komunikācija cilvēku sabiedrībā un dzīvnieku sabiedrībā

Nr.	Sadaļas nosaukums	Lpp.
1.	Komunikācija cilvēku sabierībā	5
1.1.	Cilvēka runa	5
1.2.	Verbālā komunikācija	7
1.2.1.	Prasme klausīties	8
1.2.2.	Prasme uzdot jautājumus	9
1.3.	Neverbālā komunikācija	10
1.3.1.	Žesti	11
1.3.2.	Pozas	13
1.3.3.	Mīmika	15
1.3.4.	Intonācija	16
1.3.5.	Vizuālais kontakts	17
1.4.	Komunikācijas psiholoģiskās barjeras	18
1.5.	Saskarsme starppersonu attiecību sistēmā	19
1.6.	Savstarpējās saprašanās mehānismi saskarsmē	20
2.	Komunikācija dzīvnieku sabiedrībās	21
2.1.	Dzīvnieku valoda	21
2.2.	Bioakustika	24
2.3.	Pētījums par dzīvnieku komunikāciju praktiskā nozīmē	25
2.4.	Rituāli dzīvnieku sabiedrībā kā attiecību regulācijas veids	27
	Secinājumi	27
	Nobeigums

1.Komunikācija cilvēku sabiedrībā

1.1.Cilvēka runa
Lai cik lielu izbrīnu mūsos arī radītu dzīvnieku spēja savstarpēji sazināties ar skaņu palīdzību, tomēr vislielāko pilnību šīs spējas ziņā sasniedzis cilvēks. Nevienu uz zemes mītošo būtni – pat visattīstītāko, pat tādu, kurai ir sarežģīta akustisko sakaru sistēma, ko uzskata par iespējamu apzīmēt ar terminu „dzīvnieku valoda”, - šai ziņā nevar salīdzināt ar cilvēku. Runa – tā ir vēsturiski izveidojusies cilvēku saziņas forma ar valodas starpniecību, domu formulēšana un izteikšana (I. Eglītis, 1999). Cilvēka runa ir nepārspēti komplicēta un pilnīga sistēma, kas nodrošina abstrahēšanos no konkrētiem apkārtējās īstenības priekšmetiem un parādībām un rada priekšnoteikumus tādām mūsu tīri cilvēciskajām spējām un vajadzībām, kā, piemēram, domāšanai, apziņai, zinātnei, mākslai, sabiedriskās un sociālās uzvedības augstākajām formām. Cilvēks ir apveltīts ar tieksmi uz bezgalīgu apkārtējās pasaules izzināšanu un pārveidošanu, turpretī visām citām dzīvajām būtnēm šādas tieksmes nav, tās apmierinās ar vienkāršākiem dzīves uzdevumiem.