Negribas runāt par to, ko ikviens teiktu, redzot šo tēmu: ka viņš mīl Latviju, ka nekad nepametīs to, bet ja pametīs, tad noteikti ilgosies pēc dzimtenes.
Dažkārt es arī nožēloju – kāpēc piedzimu tieši te? Kāpēc nedzīvoju Krievijā vai Vācijā, vai citur? Kāpēc nepārstāvu Japānu un kāpēc jārunā tieši latviešu valodā?
Labi ir tur, kur mūs nav.
Domājot par sevi Latvijā, es iztēlojos to pelēko cilvēku kopu un starp viņiem sevi – krāsaino. Esmu tikai maza daļiņa. Maza, bet tomēr daļa no valsts. Draugi un ienaidnieki, paziņas, vecāki un skolotāji – viņi visi ir Latvija.
Daudzi saka, ka es nemīlu vietu, kur dzīvoju. Jā, esmu daudz ar ko neapmierināta. Bet vai mums nav jābaidās no vienaldzības? Man nav vienalga! Man nav vienalga, kas notiek ar manu dzimteni. Es gribu lepoties ar Latviju nevis sarkt par to.
Mēs nevaram un nedrīkstam aizvērt acis uz trūkumiem un kļūdām. Nevaram kā roboti vienā balsī apgalvot: Latvijā viss ir ideāli un citādi nevar būt. Jā, mūsu tauta lieliski dejo un dzied. Bet vai tas ir viss, ko mēs protam? Cik daudz mums ir gudru, talantīgu un spēcīgu cilvēku! Cik daudz mums ir izcilu mākslinieku, aktieru, sportistu!
Mums jāteic:” Es varu kaut ko izmainīt Latvijā”, kā to izdarīja Vija Artmane, Raimonds Pauls, Viktors Sčerbatihs un citi.
Ja es kādreiz kļūšu slavena, es gribētu, lai, kad man prasītu, kur es dzīvoju, es nekautrējoties un ar smaidu atbildētu:
„Es dzīvoju Latvijā!”
|
