Es esmu Latvija, kaut tikai maza daļiņa, bet es zinu, ka bez manis Latvija būtu citādāka. Es esmu patriote, nenoliegšu, un man šī zeme nozīmē daudz. Man šeit ir labi. Es šeit iederos.
Lasot par Latvijas valsts pirmajiem neatkarības gadiem, mana sirds trīsuļo, tā zina, cik grūti bija cilvēkiem Brīvības cīņās cīnīties par savu mērķi – pašu mājām. Kaut reizi gribētu satikt tos pašaizliedzīgos cilvēkus un teikt: „Paldies, paldies par Latviju!” Bez Latvijas mēs nebūtu nekas.
Es esmu mērķtiecīgs cilvēks. Es zinu, ka nesīšu Latvijas vārdu kā savējo pasaulē. Jau tagad, skolniece būdama, es pastāvu par Latviju, lai kāda tā būtu, jo Latvija ir mana zeme, mana valsts, kas vienmēr manā sirdī un domās būs visskaistākā, vislabākā un vismīļākā. Man ļoti patīk Jāņa Jaunsudrabiņa rakstītais par Latviju: „Turi Latviju dziļi ieslēgtu savā sirdī. Turi to kā lielāko dārgumu, ko nedrīkst pazaudēt. Jo, zaudējis Latviju, tu zudīsi pats.” Es, šķiet, nezudīšu nekad.
Es Latvijā esmu tikai sešpadsmit gadus, bet mana dvēsele jūt, ka senči, kas cīnījās par latviešu brīvību, šajā zemītē bijuši vienmēr. Es zinu, ka viņi Latvijai veltīja visu savu mūžu, savu spēku un prātu. Es iešu pa viņu pēdām, jo ik dienu būšu Latvija, ik dienu būšu patriote un ik dienu būšu uzvarētāja, jo esmu latviete.
Mana sirds pieder Latvijai. Par spīti naidniekiem un skauģiem, par spīti nāvei un liktenim, es vienmēr šeit palikšu. Es Latvijai esmu vajadzīga un tā ir vajadzīga man. Mūs vieno saites, ko nevar pārraut. Es esmu Latvijai! |
