Mana Latvija. Varbūt nesauksi to par savu, skatoties uz somu lielveikalu milžiem, japāņu automašīnām skatlogos un uz amerikāņu makdonaldiem. Bet tomēr tas velns nav tik melns, kā mēs viņu mālējam un viss nav tik drūms un bezcerīgs.
Kaut kas tomēr pakrūtē tevi kņudina, dziedot himnu. Kaut kas tev liek aizmirsties, kad tu sēdi klints galā pie simtgadīgās priedes, vērojot raibās rudens lapas, griežoties tumšajos Gaujas akačos. Kaut kas J. Vītola ‘’Gaismas pilī’’ dziesmu svētku lielkora izpildījumā liek visām tavām šūnām drebēt pacilājumā. Tev to dzirdot, redzot, sajūtot vienkārši sariešas asaras acīs. Kāpēc asaras? Tāpēc, ka lepojies. Lepojies tāpēc, ka apbrīno, kā tik maza un pirmam skatam nemanāma valsts ar saviem sasniegumiem gan sportā, gan kultūrā liek brīnīties tiem pašiem Japāņu māksliniekiem un amerikāņu BMX braucējiem.
Maza, bet spītīga valsts. Cilvēki ar dvēseli, kas tik ļoti mīl savu zemi, ka tās dēļ gatavi spītēt pašam velnam, lai tikai savu varētu saukt par savu. Savu Latviju. Par to krita kurši, zemgaļi, latgaļi un līvi. Par to krita latviešu strēlnieki brīvības cīņās. Savas zemes mīlestība lika cilvēkiem sadoties rokās un veidot ‘’Baltijas ceļu’’. Mīlestība pret savu zemi un vēlme atgūt savu Latviju lika sarīkot barikāžu dienas.
Par savu Latviju, lai par spīti visam tā būtu mūsu.
Tikai neaizmirsti tu arī esi daļa no tās. Tā ir tava Latvija un tu daļa no viņas, tāpēc ne tikai lepojies ar viņu, bet liec arī Latvijai lepoties ar sevi un saviem darbiem.
|
