Katrs no mums piedzimst ar kādu cildenu un noslēpumiem apvītu mērķi un attiecīgiem pienākumiem. Katrs mūsu atoms un vismazākā ķermeņa molekula tiecas būt noderīga, kliedz aiz degsmes dzīvot un izdzīvot mūžu. Dvēseļu kalngals meklē piepildījumu un vietu pasaulē, un tieši Latvija, TĒVZEME ir sākums savas jēgas meklējumiem. Vieta, kur senču sviedri pilējuši un sasūkušies cietajā zemes virsā, asinis šķīdušas pašaizliedzīga mērķa dēļ, dzīves līniju noteicēja.
Ikkatrs cilvēks ir pasaule (pat es ), kas glabā sevī PUZLI no pasaules vēstures. Pužļa visnozīmīgākā daļa ir tā, kura atšķir mūs no citiem cilvēkiem, - tavas valsts vēsture. Es Latvijā esmu cilvēks, kas ar katru savu labo darbu un centienu pieliek gabaliņu iespaidīgajam Latvijas vēstures puzlim, ar katru savu nesavtīgo, godājamo rīcību un patriotismu, gadiem ejot, spodrina un kopj visu latviešu veidoto kombināciju, tādejādi atstājot cildināmas liecības saviem pēcnācējiem.
Latvieši ir dziesmota tauta, kuras melodijas liecina par mūsu sparu un cīņas garu. Es esmu daļa no tautas mūzikas , maza nots , kura akordā ir neatņemama, savādāk akords veidojas neprecīzs, melodija izjūk, daļa no klusajiem vaidiem, kuri savirpināti nenosakāma augstuma skaņās. Tautas mūzika sniedz man garīgu baudījumu, līdz ar to rosina manī spēka un pilnības sajūtu, dvēseles cēlumu. Kuram no tās neietrīcas DVĒSELE , tā dzīve ir nabadzīga, tādēļ tam jādzīvo vairākas dzīves. Ir jāatver sirds tautas melodiskajam aicinājumam, smeldzošiem kliedzieniem pēc palīdzības, jādzird sava tēvzeme ar Lāčplēša ausīm , jāvienojas unisonā , lai radītu brīnumainus skaņdarbus. Bez muzikālās DZIRDES es neesmu pilnvērtīgs ”es”.
Līdzīgi kā dzirdīgās ausīs, arī mūsu SIRDĪ mājo neizdibināts spēks. Tikai tas , kas glabājas mūsu sirdīs, laikam ejot un nesaudzīgi apbružājot katru mūsu ķermeņa mazāko ādas placīti, paliek neskarts. Latvija manā sirdī ir un paliks pasargāta. Es mīlu savu zemīti, tādēļ tā nu ir palikusi par neatņemamu manas sirds sastāvdaļu. Latvija ir lielā aorta, kura piegādā skābekli manam ķermenim – dzīvības avots.
Kā teicis Kārlis Ulmanis: „Nevis par savu, bet par visas tautas labklājību ir jācīnās.” Tātad cilvēkam nav tiesības dzīvot pasaulē, ja viņš visu savu dārgo laiku cenšas veltīt sev. Tādēļ jācenšas to veltīt savu senču lolojumam. Šķērsojot robežu un domājot par krīzēm valstī, jāsabrucina siena, kas stāv priekšā ausīm, un jāklausās ilgi un dikti, līdz sadzirdēsi vilinošo melodiju, pagātnes saucienus , kas vilktin’ vilks tevi atpakaļ. Un tas nebūt nenotiks pret cilvēka gribu. Es Latvijā palikšu cilvēks, kurš nenodos tautu un veidos šo melodiju. LATVIETIS.
|
