Kā ziedlapa ir daļa no zieda, tā arī es esmu daļa no Latvijas. Neliela drupača, kas manu dzimteni – Latviju – kā maizi satur kopā. Esmu neliels ūdens kristāls, kas mirdzēdams plūst Latvijas upēs. Esmu kā bailīga un trīcoša rudens lapa, kas visiem saviem spēkiem turas pie veca ozola zara, lai vējš to nenorautu un, salti glāstot, neaizpūstu tālu prom.
Es esmu Latvijas rokas, kas katru gadu pavasarī, rudenī, un, ja vajag tad arī ziemā un vasarā, to sakopj un dara vēl skaistāku. Rokas, kas iepriecina, gan sevi, gan cilvēkus sev apkārt. Rokas, kas nebaidās pacelt papīru, piesist putnu būrīti vai iestādīt puķi kapsētā pie Partizānu piemiņas vietas.
Es esmu Latvijas kājas, kas ar Latgales piesitienu iepriecina Latviju Dziesmusvētkos. Kājas, kuras dejojot izstāsta stāstu un padara manu un manus vienaudžus tik vienotus un emociju pārņemtus, ka to sajūt skatītāju tūkstoši. Kājas, kas ved mani pa bērnības takām, liekot atminēties visus nedarbus, kuri mani tik ļoti saistījuši ar mājām – Latviju. Kājas, kas vasaras saulgriežos lec pāri ugunskuram, kurš mums ir tik nozīmīgs un dārgs.
Es esmu Latvijas mute, kas dzied sen aizmirstas, bet mūsu tautai tik dārgas dziesmas. Dziesmas, kuras ir nenovērtējams mantojums. Esmu Latvijas mute, kas svešzemju draugiem stāsta to, cik zeme, kur es dzīvoju, ir skaista un cilvēki tik draudzīgi. Mute, kas mūsu jaunajai paaudzei sniegs padomus un iedrošinās, to palikt savā tēvzemē, cienīt un turpināt vērpt savus radu rakstus šeit – Latvijā.
Es esmu Latvijas acis, kas vēro un apbrīno šīs zemes neaptveramo skaistumu. Acis, kas saskata košu kļavas lapu drūmajā rudenī. Acis, kuras nekautrējas izliet asaras, lūkojoties krāsām bagātajos saulrietos.
Es esmu Latvijas deguns, kas sajūt šīs neaprakstāmās smaržas, kuras raksturīgas tikai manai mīļajai Latvijai. Smaržas, kuras nemaksā neko, bet man ir visdārgākās pasaulē. Tā ir zemes smarža, pēc tikko nolijuša lietus, tikko nopļautas zāles smarža, ābolu smarža slapjā rudens zālē, tikko krāsnī ceptas maizes smarža un vēl daudz citu manam degunam tīkamu smaržu, kuras man asociējas ar manām mājām, manu Latviju.
Bet mūsu sirds esi Tu – Latvija. Tā esi Tu, kas dod mums šo iespēju, apbrīnot, mīlēt un veidot tevi labāku. Un es vēl ilgi būšu tā drupača, kas tevi kā maizi saturēs kopā, līdz pat manam pēdējam elpas vilcienam. Latvija, vai tu dzirdi? Līdz pat pēdējam elpas vilcienam..