Manas sajūtas stāsts (1)

Katra diena ir sajūtu varavīksne. Vienmēr ir kāds piedzīvojums ,kas manī raisa jaunas, iepriekš nepiedzīvotas sajūtas. Ik dienai ir savs sajūtu stāsts. Kāds no šiem stāstiem paliek atmiņā uz visu mūžu, kāds izgaist jau nākamajā mirklī. Man atmiņā paliekoši mirkļi ir tie, kad es sajūtu skudriņas skrienot pāri ķermenim, kad no laimes nespēju nesmaidīt. Diemžēl ir arī skumjie mirkļi, kad gribas novaldīt asaras, bet es to nespēju.
Ne katru dienu es piedzīvoju to īpašo sajūtu, kad ķermenim „pārskrien skudriņas”. Tā notiek reti, bet tā ir neaprakstāma sajūta, kas no atmiņas neizdziest nekad. Vienmēr atcerēšos tos īpašos mirkļus, kad tas noticis ar mani. Šādu mirkļu nav daudz, taču ik pa laikam liek sevi atcerēties. Dažreiz satraukums mani pārņem arī man pavisam ikdienišķos pasākumos, piemēram, tautas deju koncertos, katru reizi, kad dodos uz skatuves. Sīkie drebuļi it kā mani sagatavo, uzmundrina dejot. Tie pasaka, ka atkal ir pienācis tas mirklis, kad jākāpj uz skatuves, jārāda viss, ko spēju, un jāgūst fantastiskās sajūtas, ko jūtu tikai tad, kad esmu uz skatuves. „Skudriņas” pārņēma mani arī pavisam nesen- pagājušajā vasarā Dziesmu un deju svētkos. Tās mani pārņēmušas jau iepriekšējos 3 dziesmu svētkos, kurus pavadīju uz deju laukuma. Sajūtas, ko jūtu, dejojot kopā ar saviem tautiešiem, patriotisma, vienotības un saplūšanas sajūta. Izjūtas, ko gūstu Latviešu dziesmu un deju svētkos, nekad nespēju aizmirst. Tā ir sajūta, ka pāri skrien miljoniem mazu, mikroskopisku elektronu ,kas mani vieno ar pārējiem dejotāju tūkstošiem man apkārt. Mēs esam kā vienā garā ķēdē, ko nekādi spēki nespēj raut. Šie mirkļi ir laimes pilni.
Pāris reižu mūžā esmu sevi pieķērusi, vienkārši stāvot, skatoties un smaidot. Tie ir tie mazie, laimes pilnie brīži, kad es nevēlos neko teikt, es tikai smaidu. Es jūtu: „Esmu laimīga!” Bieži ir gadījies tā, ka pavisam parastos, ikdienišķos pasākumos es vēroju savu ģimeni un aizdomājos. Protams, nav tā, ka nekad nestrīdamies, taču ir vairāk laimes pilnu brīžu, kad pavēroju viņus no malas un saprotu, cik jauki, ka man dzīvē ir tieši šie cilvēki, cik lieliski viņi ir. Rodas siltums sirdī un apziņa, ka tieku mīlēta un man vienmēr ir kāds, pie kura vērsties. Mazliet dzīvē jāpaskatās no cita skatupunkta, un es spēju redzēt visu citādāk. Dažreiz pieķeru sevi, smaidot vērojot savu mazo brāli, kas nupat jau ir izaudzis pavisam liels. Kopā ar ģimeni piedzīvots tik daudz jauku brīžu, ka nemaz nevar uzskaitīt. Jāņi, Ziemassvētki, kopīgie braucieni ir neiedomājami bez smaida manā un tuvinieku sejā. Bez viņiem mans smaids nebūtu iedomājams.
Dzīve ne vienmēr ir tik pozitīva, kā es vēlētos. Pienāk arī tie mirkļi, kad vēderā viss sagriežas, acis pieplūst asarām un ir vēlme tikai ielīst mammas klēpī, paslēpties un nekad nelīst laukā. Šīs sajūtas ir grūti apturēt, jo tajā mirklī šķiet, ka nekā labāka, ko darīt, kā raudāt, nav. Šajos mirkļos es iekšēju trīcu, vēlos, lai man blakus būtu kāds, kas spētu mani aizstāvēt un samīļot, taču vienmēr tā nav. Dažreiz skumju sajūtas „uzbrūk” visnepiemērotākajos brīžos. Tad mēģinu pacelt galvu augstu, noslauku asaras, pārvaru nepatīkamos drebuļus un dodos atkal dzīvē ar smaidu sejā.
Visus nejaukos, asarainos brīžus kādreiz aizstāj laime. Ja es spētu izjust tikai prieka, laimes un mīlestības jūtas, tad mana sajūtu varavīksne nebūtu pilnīga. Tā iekvēlojas tikai tad, ja to veido visas sajūtu gammas- gan priecīgās, gan skumjās.