Betona debesis (4)

Sajūta. Mirklis, kad, reaģējot uz ārējo vidi, nervu impulss kā dzirkstele aizsprakšķ līdz smadzenēm, apziņā iespiežot vides attēlu un radot tirpoņu, kas kā sīki smilšu graudiņi pārskrien pār ādu. To atstāto sajūtu rakstu aizskalo nākamais vilnis, kuru atkal satver acs tīklene, un cilvēka apziņa ierāmē neveiklos vārdos. Reizēm šajā acs tīklā tiek notvertas pērles, bet pat tās ar laiku kļūst blāvākas, līdz izkūp laikā. Tomēr ir sajūtas, kuras ir vērts pieslēgt pie atmiņu sistēmas, kur tās var pulsēt prātos. Es pastāstīšu par vienu tādu apziņas jūras daļiņu.
Šai sajūtai, kā jau vairums sajūtu, nav nosaukuma un, ja tāds būtu, tad tas tikai radītu liekus rāmjus, pārāk daudz ko atstājot ārpus tiem. Tā ir sajūta, kuras rašanās sākas brīžos, kad cilvēka prāts ir sasniedzis noteiktu komforta līmeni, kurā atrodoties dzīve kļūst vēl pelēkāka par pilsētu betona tuneļiem. Smagi soļi klīst pa Vecrīgas ieliņām, meklējot debesis, kuras paslēpušās aiz augstām māju sienām un gaismu, kura mānīgi spīd reklāmu plakātos.
Un tad priekšā gadās tunelis. Vieta, kur apgaismojums ir mākslīgs, bet cilvēku rūpes īstas un pulsējoši sāpīgas. Kas liek šajā tumšajā pagrīdes pasaulē mirdzēt tādam priekam, kāds rodas, diviem mūziķiem saspēlējoties ar savām ģitārām? Vienam tumšas uzacis, pirksti spēlē smeldzīgas krievu melodijas, otra ir meitene no kādas mūzikas skolas ar mākslinieciski uzadītu cepuri. Un viņu radītie ritmi liek apstāties pat vissteidzīgākajiem soļiem un rūpju pilnākajām acīm.
Tā ir mūzika pilsētas tuneļos, kas rīta agrumā novēl jauku dienu, nevis radio SWH ,,Rīta svīta". Tas ir kāds pensionārs, kura flautas spēlētais Emīla Dārziņa ,,Melanholiskais valsis" ne reizi vien licis man nokavēt pirmo stundu. Tas ir students, kura ,,Yesterday" kaverversija liek solim kļūt vieglākam un domām aizlidot augstāk par māju jumtiem.
Dzīve tuneļos ir paralēlā pasaule. Mums šķiet, ka reizēm vairs nevar būt drūmāk, bet ko teikt tam vīram, pie kura kājām stāv novietota papīra kafijas krūzīte? Ko teikt vīrietim ar amputēto kāju? Cilvēka pieredzējušai acij ir vajadzīgi kontrasti, lai tā uztvertu vienkāršas dzīves sakarības. Ja tā neredz visu pasauli vienuviet – šaurā Zelta Zivtiņas tunelī, kur prieks mijās ar rūpēm, kur mūzika remdē gājēju sirdis, bet nepaēdina izsalkušos, - tā nespēj ieraudzīt pasauli tās būtībā. Vienlīdzība nav un nepastāvēs, nebūs taisnīguma, nebūs godīguma, nebūs viegli. Nevienam. Tomēr mums ir mirkļi. Mums ir dotas ne tikai acis, lai redzētu, bet arī sirdis, lai justu. Mēs paši izvēlamies, kurus brīžus izjust un nofotografēt atmiņu kartotēkai un kurus palaist vaļā, kur tie aizslīd aizmirstībā. Ja viss ir zūdošs un nepastāvīgs, tad top skaidrs, ka vērtība ir sekundē, nevis gados. Vai tad tāpēc mēs neuzņemam fotogrāfijas, lai mūsu dārgākās sekundes būtu vienuviet?
Un nolaistās acis, kas bija ieklīdušas tumšajos tuneļos, nokļūstot virszemē, apžilba no gaismas un kontrasta. Mūziku vairs nedzirdēja. Tikai ceļa trokšņus, kas iespiedās ausīs. Bet soļi vairs nebija smagi un bezmērķīgi. Tie veda uz skaidru apziņu ļauties tiem gaismas stariem, kas iespīdēs, un pievērt acis tai ēnai, kas pārslīdēs dzīves ceļā.