Mans laiks.
Mums katram piedzimstot, tiek piešķirts laiks, kuru mēs izmantojam tā, kā vēlamies.Laiks iet neapstājoties, mums atliek tikai izmantot to, kas mums ir dots.Laiks – tas ir ļoti svarīgs mūsu dzīvē, kā mēdz teikt – laiks ir nauda, kas diemžēl ir ne mazāk svarīga mūsdienu dzīvē.
Laiku pagriezt atpakaļ nav iespējams, kas izdarīts, tas ir pagājis.Cilvēkiem katra sekunde ir dārga, it īpaši tiem, kas zina, ka maz laika ir atlicis šai saulē, ko var pavadīt ar saviem mīļajiem. Citi savu laiku iznieko, citi aizpilda to godam, tas ir, izbauda dzīvi, kas ir dota tikai vienreiz.
Man laiks ir īpaši dārgs.Tas ir svarīgāks par visu materiālo šajā pasaulē, jo cilvēks var nonākt tādā situācijā, kad pat sekunde ir svarīgāka par visdārgāko briljantu.Piemēram, E.Bērzam A.Bela romānā „Būris”,kad viņš bija nokļuvis būrī, viņu neinteresēja nauda, viņš to pat dedzināja, lai iegūtu vairāk laika un lai viņu varētu atrast.Tādās dzīvības briesmās var nonākt jebkurš.
Mans laiks ir aizpildīts ar aizraujošām lietām, sākot ar sportu, beidzot ar nejēdzīgiem sīkumiem, bet man visu laiku gribas sev uzdot jautājumu: „Vai tas, ko es daru, ir man paredzētā laika vērts?”.Ar to es domāju, vai man nebūtu jādara kaut kas lietderīgāks par to, ko es daru.Vai es sev paredzēto laiku patiešām izbaudu un zinu, ka es nenožēlošu savu izvēli vēlāk?Pēc šiem jautājumiem es vienmēr secinu, ka man tomēr patīk tas, ko es daru, un es nespēju sevi iedomāties darām kaut ko citu.Es savu laiku izbaudu, jo nezinu cik man tas ir atlicis, jo tā var būt stunda, diena, gads vai varbūt gadi piecdesmit, to nezina neviens...
