Sadzīves vides pārvaldība Rīgas pašvaldībā

Nr.	Sadaļas nosaukums	Lpp.
	Terminu skaidrojums	3
	Anotācija	7
	Annotation	8
	Ievads	9
1.	Ilgtspējīga attīstība un sadzīves vides pārvaldība	14
1.1.	Ilgtspējīgas attīstības politikas pamati un pamatprincipi	14
1.2.	Vides pārvaldība un stratēģiskā vadība	18
1.3.	Sadzīves vides sektoru pārvaldība ilgtspējīgas attīstības aspektā	21
1.4.	Vides komunikācijas loma sadzīves vides pārvaldībā	31
2.	Pašvaldības atbildība iedzīvotāju sadzīves vides kvalitātes nodrošināšanā	39
2.1.	Pašvaldības funkcijas un kompetences sadzīves vides pārvaldībā	43
2.2.	Sadzīves vides pārvaldības tiesiskais regulējums	46
2.3.	Rīgas domes struktūrvienību nolikumu atbilstība Olborgas saistībām	49
3.	Sadzīves vides sektori, to pārvaldība Rīgas pašvaldībā	52
3.1.	Pastāvīgie iedzīvotāji, to īss demogrāfiskais raksturojums	52
3.2.	Sadzīves vides sektori un to infrastruktūra	53
3.3.	Sadzīves vides sektoru pārvaldība un apsaimniekošana	63
4.	Pētījuma metodoloģija un norises gaita	68
4.1.	Socioloģiskā pētījuma metožu vispārīgs raksturojums	68
4.2.	Socioloģiskā pētījuma metožu izvēles pamatojums	70
4.3.	Pētījuma norises gaita	73
5.	Esošā sadzīves vides stāvokļa izvērtējums Rīgas pašvaldībā	80
5.1.	Sadzīves vides attīstība: problēmas un iespējas	80
5.2.	Vides komunikācija sadzīves vidē Rīgas pašvaldībā	102
5.3.	Vides pārvaldības aspekti	119
5.4.	Pētījuma starprezultāti	135
6.	Vadlīnijas ilgtspējīgas sadzīves vides pārvaldībai	145
7.	Priekšlikumi ilgtspējīgas sadzīves vides pārvaldībai	150
	Izmantotās literatūras un avotu saraksts	159

Sabiedrības attīstības, it īpaši ekonomiskās un tehnoloģiskās, tempi 20.gadsimtā ir daudzkārt palielinājušies salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadsimtiem. Cilvēku skaits uz Zemes pieaudzis no 1 miljarda 1900.gadā līdz 6 miljardiem 2000.gadā. Tai pat laikā cilvēku darbības rezultātā ievērojami samazinājies izmantojamo dabas resursu daudzums – lauksaimniecības zemes platības, derīgie izrakteņi (nafta, akmeņogles, dabas gāze, kūdra u.c.) un mežu platības, un palielinājies piesārņojums. Arvien biežāk tiek runāts par sabiedrības izdzīvošanas iespējām, ja saglabāsies līdzšinējie ekonomiskās un tehnoloģiskās attīstības tempi, kas nereti rada dabas vides degradāciju un izsīkumu, vides (gaisa, ūdens, augsnes) piesārņojumu, atmosfēras sasilšanu, klimata izmaiņas un izraisa vides veselības problēmas. Viens no 21.gadsimta vislielākajiem valstu konflikta cēloņiem ir konflikts starp valstu ekonomiskajām un ekoloģiskajām interesēm. Totāla sadursme starp ekonomiku un ekoloģiju var kļūt liktenīga cilvēces ilgstošai pastāvēšanai. [67]
Tomēr mūsdienu galvenā problēma ir nevis straujā ekonomiskā attīstība un bagātību uzkrāšana, neņemot vērā videi nodarīto kaitējumu, bet gan savlaicīga un masveida draudošo vides degradācijas briesmu neapzināšana un valstisku pasākumu neveikšana, lai saglabātu vides kvalitāti, attīstoties ekonomikai. Ir nepieciešams panākt, lai ikviens saprastu, ka no vides kvalitātes ir tieši atkarīga viņa veselība un dzīvība, bet jo īpaši tas attiecināms uz nākamajām paaudzēm. Lai cilvēce varētu pastāvēt un izdzīvot arī nākotnē, nepieciešams mainīt domāšanas un uzvedības modeli - no patērētāja uz ekoloģiski orientētu sabiedrību.
Nacionālās stratēģijas ietvaros definēti četri ilgtermiņa vides aizsardzības politikas mērķi, tai skaitā, dabas resursu ilgtspējīga izmantošana un vides aizsardzības politikas integrācija visās nozarēs un dzīves sfērās, tādejādi radot pamatu sabiedrības un valsts ilgtspējīgai attīstībai.
Valsts noteikto politiku realizē vietējās pašvaldības. To nosaka arī Dienaskārtība 21.gadsimtam (Agenda 21), ka „pašvaldības veido, ekspluatē un uztur ekonomisko, sociālo un vides struktūru, pārrauga plānošanas procesus, izstrādā vietējās vides politikas un noteikumus, palīdz nacionālo vides politiku ieviešanā. Tā kā šis pārvaldes līmenis ir vistuvāk cilvēkiem, tas spēlē svarīgu lomu izglītošanas mobilizēšanā un reaģēšanā uz sabiedrības viedokli, lai veicinātu ilgtspējīgu attīstību.”
Tai pat laikā nevar nepieminēt vides aizsardzības politiku veidojošos principus – individuālo atbildību un piesārņojuma novēršanu jau tā rašanās avotā, kas nosaka, ka ikviens sabiedrības loceklis ir atbildīgs par vides aizsardzību un tās saglabāšanu nākamajām paaudzēm labā un pienācīgā kvalitātē. Nepieciešams atzīmēt, ka daudzos literatūras avotos iedzīvotāju zemā informētība un līdzdalība tiek pieskaitīta pie nozīmīgākajām vides problēmām.
Ilgtspējīgai attīstībai ir integratīvs raksturs – tai jābalstās uz sadarbību. Tikai kopīgiem spēkiem, sadarbojoties visām mērķgrupām, ir iespējams sasniegt konkrētus rezultātus – samazināt resursu (ūdens, elektroenerģijas, siltumenerģijas) patēriņu un mazināt iedzīvotāju radītās sadzīves vides ietekmi – piesārņojumu - uz vidi, un attīstīties ilgtspējīgi. Šajā procesā viens no svarīgākajiem aspektiem ir vides komunikācija.
PĒTĪJUMA PROBĒMNOSTĀDNE
Sadzīves vides pārvaldību, to izprotot atbilstoši ilgtspējīgas attīstības pamatprincipiem, ietekmē vairāki faktori – sabiedrības (tai skaitā pašvaldības darbinieku) vides apziņas līmenis pilsētas attīstības jautājumu lemšanā, videi draudzīga rīcība, pašvaldības vadības atbildība tās iedzīvotāju priekšā un sadzīves vides infrastruktūra1.