Rīgas ūdenstilpju ūdens kvalitātes noteikšana

Nr.	Sadaļas nosaukums	Lpp.
	Anotācija	2
	Ievads	4
I.	Teorētiska daļa	5
1.	Cilvēks un ūdeņī	5
1.1	Bioloģiskās daudzveidības nacionālā programma	6
2.	Latvijas ūdeņu raksturojums	6
2.1	Latvijas ezeri	6
2.2	Latvijas upes	6
2.2.1	Daugava	7
2.2.2	Lielupe	7
3.	Ūdeņu kontroles metodes	8
3.1	Ekoloģiska metode	8
3.2	Saprobitāte un tās bioloģiskā analīze	9
3.3	Upju saprobitātes bioindikatori un saprobitātes aprēķināšana	11
4.	Makrozoobentoss	12
4.1	Makrozoobentosa paraugu ievākšana	13
4.2.	Paraugu analīze	16
5.	Latvijas virszemes ūdeņu kvalitātes analīze	19
5.1	Monitoringa raksturojums	19
5.2	Daugavas un Lielupes ūdensobjektu ekoloģiskās kvalitātes salidzinājums	19
II.	Praktiska daļa	23
1.	Intervija	23
2.	Iepazīšanās un paraugu ievākšana lauku apstākļos	25
3.	Iepazīšanās ar bioloģiskām metodēm laboratorijas apstākļos	25
4.	Pētījumu rezultātu analīze	30
	Secinājumi	33
	Termini	34
	Pateicības	36
	Izmantotā literatūra	37

Darba tēma: "Rīgas ūdenstilpju ūdens kvalitātes noteikšana" tika izvēlēta tāpēc , ka
Rīgas apkārtnes lielie ezeri un upes ir ļoti nozīmīgi gan Rīgas ūdens apgādē, gan arī rekreācijā. Cilvēka saimnieciskā darbība izraisa ūdenstilpju eitrofikāciju un ūdens ekosistēmu degradāciju. Ūdens kvalitātes pasliktināšanās var izraisīt cilvēku veselības pasliktināšanos, tādēļ, ka izmantojot ūdenstilpes kā dzeramā ūdens avotu, var tikt lietotas uzturā tajās noķertās zivis, cilvēki peldas ezeros un upēs. Skolas bioloģijas programmā nav pietiekami daudz informācijas par Latvijas ūdenstilpju ūdens kvalitāti un tās noteikšanas paņēmieniem. Dabiski, rodas jautājums – kādu ūdeni mēs lietojam sadzīvē, kur un kā tiek noteikta tās kvalitāte, ar kādām metodēm tas tiek darīts, kādi ir rezultāti, kādi ir rezultāti, kā un kādi pasākumi tiek veikti, lai ūdens kvalitāti uzlabotu.

Darba mērķis:

1.Noskaidrot efektīvāko ūdenstilpju kvalitātes noteikšanas metodi
2.Pārbaudīt vai ūdenstilpju objektīvai novērtēšanai nepieciešama kompleksa izpēte, izmantojot dažādas metodes.

Darba uzdevumi:

1.Analizēt informāciju par saprobitātes pētījumiem Latvijā.
2.Izpētīt bioloģiskā monitoringa būtību.
3.Apmeklēt LVĢMA (Latvijas Vides, Ģeoloģijas un Meteoroloģijas Aģentūra ) Vides Laboratoriju un tikties ar tās darbiniekiem.
4.Izanalizēt ūdens kvalitāti atsevišķās ūdenstilpēs, izmantojot dažādas rādītājus no LVĢMA atskaitēm.
5.Iepazīties ar paraugu ievākšanu, paraugu testēšanu ūdenstilpju ekoloģiskās kvalitātes novērtēšanai lauku un laboratorijas apstākļos.

Hipotēze: Ir efektīvas ūdenstilpju ūdens kvalitātes noteikšanas metodes, bet objektīvai novērtēšanai nepieciešams veikt kompleksas analīzes.

Darba struktūra: Darbs sastāv no ievada 9 nodaļām10 apakšnodaļām, secinājumiem, intervijas ar LVĢMA speciālistiem, kuri nodarbojas ar Ūdenstilpju kvalitātes noteikšanu.

Dabiskās ūdenstilpes vienmēr ir bijušas neatņemama cilvēka dzīves eksistences sastāvdaļa, kur senatnē varēja iegūt gan dzeramo ūdeni, gan pārtiku un daudzas saimniecībā noderīgas izejvielas, gan varēja nomazgāties. Cilvēki veidoja apmetnes upju krastos, kas vēlāk pārauga pilsētās un ūdens nodrošināja pilsētas iedzīvotāju izdzīvošanu, ka arī pilsētas, kā tirdzniecības un ražošanas centra funkcionēšanu. Taču laika gaitā šo pašu procesu dēļ ūdens tika piesārņots arvien vairāk un mūsdienās vitāli svarīgs kļūst jautājums par virszemes ūdeņu kvalitātes noteikšanu un saglabāšanu pēc iespējas labākā stāvoklī.
Mūsdienas cilvēks ir iemācījies noteikt ūdens kvalitāti analizējot gan ūdens ķīmiskos gan bioloģiskos rādītājus.

1.1. Bioloģiskās daudzveidības nacionālā programma

Termins „bioloģiskā daudzveidība” ir relatīvi jauns un maz pazīstams. Tas tika izveidots, lai vienkāršāk izteiktu visu dzīvības formu dažādību uz Zemes. Jēdzienā ir ietverta augu, dzīvnieku un mikroorganismu sugu daudzveidība, to gēnu daudzveidība un ekosistēmu daudzveidība, kuras šīs sugas veido. Latviešu valodā to varētu aizstāt ar jēdzienu „dzīvās dabas daudzveidība”.
Cilvēku dzīve un labklājība jau no pašiem pirmsākumiem, kad no Latvijas teritorijas atkāpās ledājs, un līdz pat mūsdienām ir tieši vai pastarpināti atkarīga no dabas resursu izmantošanas. Dabas mantojums, kur mēs esam saņēmuši, ir ļāvis šeit izdzīvot un nostiprināt saimniecisko darbību iedzivotājiem paaudžu paaudzēs. Mūsu senči dzīvoja ciešā saiknē ar dabu un intuitīvi zināja, cik no dabas var ņemt, lai tā spētu pastāvīgi apgādāt cilvēkus ar pārtiku, būvmateriāliem, kurināmo, apģērbu un ārstniecības līdzekļiem.