Mana Latvija
Vēlos pastāstīt par savām izjūtām, lai gan tās visas uz papīra nav uzrakstāmas un vārdos izsakāmas. Man Latvija ir tēvzeme, kā jau visiem latviešiem, tās ir mājas.
Esmu uzaugusi Jaunpiebalgā, šī vieta man saistās ar īpašām atmiņām: draugiem, kurus esmu ieguvusi, skaistajām apkaimes vietām. Mūžam nesajaukt Piebalgas pakalnu ainavu ar citu, Gaujas straujo ūdeņu skanējumu pavasarī, lakstīgalu dziesmu treļļi ievieš skumjo gājputnu balsi rudenī.
Visu, kas man mīļš, redzu ar spilgtās krāsās. Nav noslēpums, ka tieši Latvijā ir četri krāsām bagātākie gadalaiki. Ziemas Latvijā ir tik žilbinoši baltas, ka elpa aizraujas. Viegli glāstošas sniegpārsliņas klāj pļavas, ceļus un māju jumtus, veidojot kupenas. Pavasaris bagāts ar svaigumu un sniegpulkstenīšu smaržu, kuru papildina putnu skaņas. Laiks, kad atmostas no ziemas guļas dzīvnieciņi, atlido putni, plaukst pumpuri un zaļo zāle, tā vien šķiet, ka esmu iemīlējusies, un tā tas atkārtojas gadu no gada. Vasaras krāsu bagātīgums un saules spožums spēj atmodināt prieku ikvienam, ziedu buķetes, sienāža čīgāšana apreibina. Rudens. Latvijā to dēvē par zelta rudeni, jo pie mums var sastapt visdažādākās krāsas: dzeltenu, sarkanu, brūnu, zeltainu, tās apģērbj Latviju ar lielu, krāšņu, siltu segu.
Mani- latvieti- patriotiskas jūtas pārņem, kad ik gadu 11. Novembrī dodos gājienā par godu Lāčplēša dienai, dziedot dziesmas, ko reiz dziedājuši mani senči „Es karā(i) aiziedams”, „Div dūjiņas gaisā skrēja”. Bet visneaprakstāmākās sajūtas mani pārņēma, kad divas reizes piedalījos Dziesmu un deju svētkos. Visspilgtāk man atmiņā palikuši XXIV Vispārējie Dziesmu un deju svētki, man kā dejotājai bija liels gods tautiešu priekšā iziet uz lielā Daugavas stadiona, mani pārņēma brīnišķīgas sajūtas. Mēs, dejotāji, sapulcējušies par godu Latvijai , visi vienuviet. Jauniešu acīs varēja pamanīt dzirkstelīti, kas pavadīja visu koncertu laiku. Prieks, satraukums, emociju bija tik daudz, šie ir svētki, kas vieno tautu.
Piemini Latviju, jo tā ir mūsu dzimtene, mūsu mājas! Neviens man nespēs atņemt manu mīlestību un rūpes pret šo zemi. Gribu mudināt latviešu tautu, ka mums jābūt vienotākiem ,jo kurš gan, ja ne mēs- latvieši valdīsim, kopsim, rūpēsimies par mūsu zemi. Diemžēl arvien vairāk cilvēki to sāk aizmirst savās ikdienas rūpēs. Kur ir palicis latvieša nemirstošais gars, vienotība? Tautas atmiņā ir mūsu dvēseles gudrība un spēks. Manas domas sakrīt ar Andreja Eglīša teikto:
„Nevaram-viens bez otra nevaram
Vienam zūdot, otrs mirst.
Vienam otrā turoties
It neviens mūs neizšķirs.”
Latvijai šogad apritēs 90 gadi. Sūrs un smags ir bijis latviešu liktenis šajā zemē, kurā mūsu priekšteči balti ienākuši. Rakstnieks Edvards Virza, lai raksturotu mūsu tautas vēsturi, ir atradis vispareizākos vārdus, kuriem piekrītu arī es: „ Latvieši savā vēstures gaitā daudz vairāk cirsti, nekā cirsti meži.” Tieši tāpēc mums arī turpmāk jābūt nelokāmiem un stipriem!
Evija Bērziņa
11.klase
|
