Bērnībā cilvēkam iestāsta, ka viņam jāmīl sava dzimtene. Vai tiešām fanātiskajā patriotismā slēpjas mīlestība pret valsti? Es teiktu stingru NĒ. Es Latvijā esmu viena tāda, kas ir 1.58 metru gara, 46 kilogramus smaga ar sliktu redzi un visām kreatīvajām un fantastiskajām idejām manā galvā. Es mīlu filozofiju un literatūru, apbrīnoju dzeju un gudro cilvēku domas. Es esmu pārliecināta, ka Latvijā nav man līdzīgo. Un tā katrs cilvēks, ko mēs satiekam mūsu valsts pilsētās un mūsu pilsētas ielās. Es esmu lepnums maniem vecākiem, dārgums mūsu tuviniekiem, bet es viena esmu NEKAS manai Latvijai. Valsts tiek balstīta uz cilvēku kopuma, tikai apvienojoties, mums, latviešiem, var kļūt par balstu, lepnumu un dārgumu mūsu dzimtenei, tikai kopīgi mēs varam būt noderīgi Latvijai. Apvienojoties kopā dziesmu un deju svētkos, Līgo svinēšanas pasākumos, kopjot tradīcijas un aplecinot savu mīlestību. KOPĀ mēs esam savas valsts kodols. Viens cilvēks nevar atklāt pasauli, Neredzīgais Indriķis nespētu pierakstīt savus dzejoļus, ja viņam nepalīdzētu mācītājs Kārlis Gothards Elferfelds, viens Čakste nevarētu radīt valsti, ja viņam nesniegtu palīdzību Meirovics un citi latvieši, tā varētu turpināt bezgalīgi. Es neesmu ne puteklītis Latvijas zemē, ne lapiņa ozola zaros, bet kopā, vienojoties ar citiem, es esmu nedalāmas latviešu tautas ķēdes posms. Sadosimies rokās un tā kā 1989. gadā veidojām Baltijas ceļu, veidosim mūsu valsti – vienotu Latviju.
|
