Es esmu dzimis Latvijā un es patiešam mīlu šo zemi. Bet es gribētu daudz ko mainīt tajā. Man liekas, ka Latvija varētu būt daudz labāka valsts. Un, lai tā tāda kļūtu, vispirms ir vajadzīga velme. Un , protams, aktivitāte, jo nevar kaut ko sasniegt tikai ar rūnam.
Man it astoņpadsmit gadi, bet es jūtos pilnīgi bezpalīdzīgi. Es nevaru kaut kā ietekmēt manu valsti. Bet es patiešām gribētu. Protams, es varu vēlēt prezidentu, bet mana vienīga balss neko ļoti globāli neizmainīs. Šajā situācijā visu ietekmē vairākums. Bet vairākumam ne vienmēr ir taisnība...
Gandrīz katrs mans draugs vai vienkārši zināms cilvēks gribētu kaut ko izmainīt Latvijā. Bet kāpēc mēs tikai rūnajam par to? Kāpēc mēs neko nedarām? Protams, mums bija daudz dažādu mītiņu, bet... gandrīz katrs mītiņš vai streiks cerēja uzlabot dzīvi, bet savu dzīvi, ne valsts. Manuprāt, vispirms jāpadomā par valsts, un tad arī būs labākā dzīve katram cilvēkam.
Mūsu valdība vienmēr teic, ka mums viss ir jādarā kopā. Tad mums visiem ir jāpālīdz viens otram, bet ne jādusmojas un jāsaka, kas ko dara nepareizi. Mūsu valsts ir mūsu rokās. Tāpēc mums ir jāpārtrauc visādi bezjedzīgi streiki par algu palielināšanu un jāsāk domāt, kā uzlabot visu valsti, bet na daļu.
Protams, tas ir patiešām grūti, un es pats nezinu, kā to var organizēt. Bet esmu pārliecināts, ka tāda iespēja ir. Un, ja latvieši pacentīsies, viņi varēs sasniegt jebkurus mērķus tā, kā viņi to izdarīja krustnešu laikos, Pirmajā pasules karā un citos vēsturiskos notikumos.
|
