Es Latvijā
Mani sauc Jānis. Man labi patīk dzīvot Latvijā. Te ir skaista daba, pilsētas un ciemi. Latvijā ir daudz draudzīgu ļaužu un maz sliktu ļaužu. Kultūra un tauta ir sena un bijusi spējīga izturēt ļoti nežēlīgus laikus, bet laikos, kad bijis miers, spējusi attīstīties. Es varētu teikt, ka esmu uzaudzis kopā ar atjaunoto Latviju. Kad es piedzimu, Latvija arī bija tikai nupat sākusi atgūties no okupācijas, sākusi no drupām veidot atkal valsti, lai spētu stāties pretī citām grūtībām. Kad paaugos un sāku iet skolā, Latvija sāka ātriem soļiem iet uz iestāšanos NATO un Eiropas Savienībā. Tagad, kad eju 8.klasē, Latvija sāk nostāties uz savām kājām. Lai gan ar grūtībām, bet Latvija cenšas būt patstāvīga.
Latvijas daba ir apbrīnojami skaistā, kā jau teicu. Latvijā ir daudz ezeru - it īpaši Latgalē, kur atrodas tādi ezeri kā Rāznas ezers, Ežezers, Velna ezers, daļēji arī Lubāna ezers. Pie mums ir arī brīnišķīgas augstienes ar augstiem pauguriem un zemām ielejām, kas klātas ar mežiem. Latvija ir pārpārēm mežaina valsts, tā ir 6. mežainākā valsts Eiropā ( kā es šodien lasīju laikrakstā). Te, manā tēvzemē, ir diezgan daudz upju ar skaistiem krastiem. Lielākās ir Daugava, Gauja, Lielupe un Venta. Cilvēki tajās makšķerē un peldas, vienkārši braukā ar laivām. Tās ir svarīgas Latvijai arī kā enerģijas avots un vietas, pie kuru izejām jūrā var veidoties ostas. Latvijā ir brīnišķīgas pilsētas un ciemi neatkarīgi no tā, cik ļoti objekti ir sakopti, jo katrā namā, ielā, dārzā un laukumā ir kas īpašs un dailīgs.
Manuprāt, Rīgā visskaistākā ir Vecrīga ar tās gadsimtu senajiem namiem, bruģētām, ielām, šaurām, mazām un trokšņainām tirgotavām, kur pārdod dažādus niekus. Vecrīga ir vēl aizvien pilna senatnes elpas. Tas rada neizsakāmi kolosālu sajūtu.
Latvijā ir daudz jauku un labu cilvēku ar plašu sirdi. Daudzi latvieši cenšas būt godīgi pilsoņi, esmu pārliecināts, ka lielāka daļa Latvijas iedzīvotāju strādā. Senos laikos latviešiem patika strādāt, bet tagad vairs tik ļoti nepatīk. Tas iespējams ir tāpēc, ka tagad ir daudz vairāk izklaides iespēju nekā agrāk, kad bija bīstami vidusmēra latviešu zemniekam zināt vairāk par rāceni. Manuprāt, tas nemaina to, ka latvieši ir labi un asprātīgi cilvēki. Laukos dzīvo dažādi cilvēki, bet pārsvarā tomēr zemnieki un cilvēki bez nodarbošanās. Starpība starp diviem iepriekš minētajiem ir lielāka nekā vidusmēra latviešu skolnieks domā, jo zemnieki ir lauku apstrādātāji, lopkopji un sava biznesa pratēji, bet pārējie nav pie tiem pieskaitāmi.
Diemžēl Latvijā ir arī slikti cilvēki, kā jau visur, kas slepkavo, aplaupa citus un nokārto dabiskās vajadzības publiskās vietās. Tie droši vien nav latvieši ar tīriem latviešu gēniem, bet gan sajaukušies ar citām tautām, vai arī tie ir vienkārši tūristi, piemēram, briti, kuru darbības esmu redzējis praksē.
Lielajās Latvijas pilsētās dzīvo daudz cilvēku, kuri dzīvē vēlas sasniegt ko lielu vai jau ir to sasnieguši. Citi vienkārši tur dzīvo no dzimšanas. Pilsētnieki parasti ir steidzīgi vai vismaz izskatās pēc tādiem, kam vienā dienā jāpaveic simtiem lietu. Tāpēc viņi vienmēr ir formā. Tāda ir Latvijas tauta - strādīga mazāk vai vairāk, kārtīga, steidzīga un vienmēr dziedoša (lielāka daļa). Tāds esmu arī es pats – pagaidām vēl skolnieks.
Latviešu tautas kultūra ir gadsimtiem sena. Varbūt ne tik sena kā grieķu vai ēģiptiešu, bet tāpēc ne mazāk interesanta. Latviešiem ir 4 svarīgi svētki gadā. Man katrs no tiem saistās ar kultūru un ēdienu. Pirmie svētki ir Lieldienas. Tajās latvieši šūpojas un ripina olas - gan pašu krāsotas, gan kaimiņu un draugu, kā arī ar tām sitas. Tālāk nāk Jāņi, kas ir arī mana vārda diena un Vasaras saulgrieži. Tie, manuprāt, ir latviešu mīļākie svētki, jo var iet rotaļās ar ģimeni un draugiem, kā arī dzert alu un ēst gaļu, cik grib. Vēl Jāņos iet pie kaimiņiem tos izjokot ar visādiem trikiem, piemēram, ar lēcienu pāri ugunskuram vai no jumta siena kaudzē. Kaimiņi tiek apdziedāti, aplīgoti. Tiek pīti ozola zaru uz pļavas puķu un smilgu vainagi, izrotātas mājas ar zaļumiem. Nākamie ir Mārtiņi. Tie nav tik populāri iespējams tāpēc, ka nesaistās ar alkoholu, vai vienkārši tāpēc, ka ir drēgns laiks. Mārtiņos parasti zemnieks nokauj gaili vai zosi un liek galdā, lai to ēstu kopā ar citu rudens ražu. Tad ir Ziemassvētki, kuros ēd vairākus speciālus ēdienus. Viens no tiem ir cūciņas šņukurs. Mūsdienās šajos svētkos ir ienācis arī karstvīns, kas neapšaubāmi ir padarījis svētkus populārākus iedzert gribošu cilvēku vidū. Ziemassvētkos tiek gatavotas piparkūkas un pīrāgi. Man garšo silti pīrāgi, kā jau visiem īsts latviešiem. Ziemassvētku vakarā latvieši vai nu iet ķekatās, vai uz baznīcu, vai uz abiem diviem un pa vidu tam izdala dāvanas. Dzied Ziemassvētku dziesmas. Ja manā apkārtnē kaimiņos kāds ietu ķekatās, es piebiedrotos ar dzērves kostīmu. Man tas labi piestāvētu, vismaz es tā domāju.
Aizmirsu pieminēt vienīgi piektos svētkus, ja tos tā varētu saukt - un tas ir Pasaules hokeja čempionāts. Tad jau laicīgi cilvēki darbos ņem atvaļinājumus, bērni saslimst vai vienkārši neapmeklē stundas, tiek iepirkti alus un gaļas krājumi ne sliktāki kā uz Jāņiem, nopirktas taures un cepures ar simboliku. Arī izlases krekli, kā arī tiek krāsotas sejas. Bet ar to latviešu kultūra nebeidzas - latviešiem ir arī skaisti tautas tērpi un tautas dziesmas, kā arī dzeja un māksla, bet es izlēmu pastāstīt par šiem svētkiem, jo tie visā krāšņumā parāda tautas kultūru un tās paražas, jo piemēram, Ziemassvētkus visur nesvin vienādi tāpat Lieldienas.
Nobeigumā vēlējos vienīgi teikt, ka Latvijā ir ļoti bagāta daba, kas jāsaudzē, tauta, kura ir ļoti laba, bet tik un tā, kurai nepieciešams turpināt atjaunoties, jo ir jūtams, ka gandrīz 50 gadus ilgā okupācija ir samaitājusi daļu tautas. To vislabāk var just mazajā vēlmē darīt kaut ko pret novērojamo valdības patvaļu. Tāpat ir cilvēki Latvijas valdībā, kas dzenas pēc sava labuma, nevis labuma valstij un tās attīstībai. Visur valdību arī nevar vainot, bet es domāju, ka Latvijas tauta atgūsies no visām pašreizējam likstām un kļūs vienota. Nevajadzētu aizmirst arī savu vēsturi un bagāto un skaisto kultūru. Tas ir arī tas, ko novēlu Latvijai 90 gadu dzimumdienā, jo tauta, kas nezina savu vēsturi, ir tauta bez nākotnes. To saka jums Jānis, 8.klases skolnieks, kam Latvijas vēsture un nākotne nav vienaldzīga.
Cik mīļa esi, Tēvija,
Tu - mana dārgā Dzimtene!
Tu - manas laimes šūpulis.
Tu - mana nākotne!
|
