Es un Latvija, es esmu kā mazs smilšu graudiņš smilšu kastē. Ne jau lielajā, bet tajā mazajā, kur mazie bērni spēlējas, jo pati Latvija ir maza un vēl bērns, nav jau vēl pieaugusi līdz to lielo, diženo valstu augstumiem. Tādai tai ir jābūt, Latvija nevar būt pie pašiem lielākajiem, jo tad es sajutīšos vēl niecīgāka, un tas ir grūti.
Laikam es esmu tas klasiskais latvietis. Vismaz, ja domā, ka latvieši ir tāda pelēka tautiņa. Tā jau ir – pat tā īstā latvieša matu krāsa ir pelēkā. Jā, tā pelēcība man arī dod nedrošību par sevi, nepārliecinātību, tāds tas vidusmēra latvietis ir, bet kurš nav, tas vai nu izliekas, vai arī nav latvietis. Manā dabā ir būt nepamanītai.
Latvija man ir mīļa, es jūtos it kā droši, gluži kā ieritinājusies midziņā, un šeit mani neviens nevar pamanīt. Reti kurš ievēros cilvēku no Latvijas, no šīs mazās, bet tik daiļās valstiņas. Tie, kuriem asinīs būs piejaukts kaut kas no citas tautas, kļūs pamanāmi arī citur plašajā pasaulē.
Latviju es nevaru un nedrīkstu nemīlēt. Lai arī cik citur skaisti būtu kalni, lai arī cik silti citur nespīdētu saulīte, lai arī citur ir plašais okeāns blakus, Latvija ir tomēr tā vieta, kur ir vērts atgriezties. Un arī sirds velk uz šo māju pusi. Es nevaru sevi iedomāties dzīvojam kur citur. Man gan patīk ceļot – kā es priecājos nokļūt kur citur! Bet tomēr es neaizmirstu savu Latviju un, prom esot, vēl vairāk sajūtu tās īpašo vietu manā sirdī. Latvija ir kā bērns, jo nekas tajā nav liels. Lieli kalni mums nav, ir tikai Gaiziņš un pauguri. Mūs neapskalo kāds okeāns, bet gan mazā Baltijas jūra, tomēr krasts ir skaists un saulriets nebūt nav sliktāks kā kādā lielākā jūrā.
Un vēl taču ir meži. Kā man patīk baudīt mežu svaigo gaisu un manas acis ļoti piesaista koki, kā starp tiem izlaužas kāds saules stars. Tāds skats man atgādina pasakas, kādu burvju mežu. It īpaši ja tā ir kāda bērzu birzs - ainava ir neaprakstāmi skaista. Saka, ka zaļā krāsa nomierina. Lūk, tāpēc latvieši ir mierīgi, mūsu zaļā daba nomierina. Jā, es saku, ka latvieši ir mierīgi. Patiesībā, es nemaz nezinu, vai latvieši tādi ir vai nav. Vairāk šobrīd spriežu pēc sevis, un es noteikti esmu mierīga. Tāpēc arī Latvijas daba man mīļa, jo tur var mieru sev rast, bez miera es nevaru. Protams, kādreiz arī es iztrakojos, bet miers man pēc tam vajadzīgs dubultā.
Ir labi būt Latvijā starp latviešiem. Mēs neesam daudz, varbūt vienmēr neesam izpalīdzīgi, bet mēs esam tāda tauta, kas vairāk vai mazāk ievēro tradīcijas un tās turpina no paaudzes paaudzē. Kad pienāk tādi tradicionāli svētki kā saulgrieži, tad latvieši paliek ļoti saliedēti. Sabrauc kopā tuvāki un tālāki radi un visi mīļi kopā svin. Es nezinu, vai citās tautās ir tāpat, bet tas nav svarīgi, galvenais, ka tā dara latvieši. Arī es. Lielākos svētkos, kā Ziemassvētkos, Lieldienās, Jāņos, mana ģimene savācas kopā un ietur kopēju maltīti, pēc tam nododamies jautrībai.
Jā, svinēšana šeit saistās arī ar iedzeršanu. Lasīju Garlība Merķeļa viedokli, ka latviešiem patīkot iedzert. Bet tā jau nevar teikt, ka citās tautās to nepatīk darīt! Ir arī daudzi vēl lielāki ”iemetēji” par mums. Nav jau tā, ka latvieši dzer dienu no dienas bez iemesla. Tie, kas tā dara, ir cilvēki ar problēmām, bet tādu ir pilna pasaule. Latviešu iedzeršana nav ļauna, drīzāk tā ir kā prieka izpausme, latvieši dzer uz laimi. Un tas taču ir labi, ja cilvēki priecājas! Tāpēc es nedomāju, ka ir labi tā izteikties par latviešiem. Tā ir mūsu nomelnošana. Manuprāt, tad liekas, ka mēs esam ļoti prasta tauta, tāda bez normām. Kaut arī īstenībā mēs tādi neesam.
Pati Latvija, tā taču ir tik unikāla! Ja tā padomā, tikai nedaudzas zemes var lepoties ar četriem gadalaikiem. Mēs varam. Man, protams, vislabāk patīk siltā vasariņa, bet arī pārējie gadalaiki manī atnes siltas izjūtas. Es nezinu, kur vēl ir tik skaists rudens kā Latvijā, it īpaši Siguldā. Ziemā sniegs dažbrīd ir tik balts, ka apžilbst acis. Kaut arī mums nav tādu kalnu kā Alpi, šeit cilvēki rod prieku, braucot pa mūsu nelielajām nogāzītēm. Pavasaris šeit ir ļoti burvīgs, jo mums ir ļoti liela augu daudzveidība, tādēļ pavasarī viss plaukst, zaļo, zied, smaržo un mielo mūsu acis ar dabas skaistumu. Par vasaru es varu nemaz nerunāt – to es vienkārši mīlu. Jā, mīlu, tas nav cilvēks, ko var mīlēt, bet par vasaru es nevaru teikt, ka tā man vienkārši patīk. Vasaras karstumā man gribas apceļot Latviju, par to es tik maz zinu. Es to līdz šim neesmu darījusi, bet ļoti ceru, ka drīz sākšu apskatīt visas skaistākās vietas – Latgales ezerus, Zemgales līdzenumus, Kurzemes piekrastes, Vidzemes paugurus. Kam vajadzīgs apceļot pasauli, ja nepazīst pats savas mājas!
Latvija ir manas mājas, tādēļ es jūtos tai piederīga. Man būtu ļoti smagi, ja tā būtu jāatstāj uz visiem laikiem. Latvija man ir ļoti dārga, un tā tas paliks vienmēr.
|
