Vējā sārtās kļavu lapas laidelējas. Arvien biežāk lietus lāses loga rūtīs sitās. Latvija raud...
Ļaudis kā vējā rautas koku lapas laidelējas. Mūsu valodai draudīgie rudens lietus mākoņi met milzīgu ēnu.
Pie loga vecmāmuļa raugās košajās lapās, kas laidelējas un krīt uz nelielās, iemītās, nedaudz dubļainās takas. Un vēl, vēl tās krīt blakus esošajās peļķēs. Tās vairs nav košās, tās vairs nav tās...
Kāds nevīžīgs gājējs vienu pēc otras iemin dubļos. Kur paliek lapas? Skaistās, košās, lepnās...? Tās zaudē savu košumu, savu lepnumu, nobāl, guļ samītas dubļos ar pārējām pasaules pelēkajām un mazvērtīgajām lapām.
Noraugoties vecmāmuļa nopūšas, acīs saviešas asaras, sirds sažņaudzas. Ikkatra iemītā lapa ir daļiņa no viņas sirds, kas tiek norauta. Sāp...
Lēnām lietus lāse noslīd pa loga rūti, meklēdama sev vieglāko un ātrāko ceļu.
Vecmāmuļa – Latvija (90 gadi)!
Mēs – latvieši – esam tie, kas grūtību priekšā noliec galvas un bieži vien padodas. Mūsu lapas tiek mītas taku takās un peļķu dubļos! Mēs esam tie, kuriem ir jācīnās par košajām kļavu lapām, par sauli virs galvas un jāizkliedē drūmie mākoņi!
Sārtās kļavu lapas laidelējas un loga rūtīs lietus lāses sit...
|
