Es Latviju mīlu tikpat ļoti, cik sevi.Kādreiz Gaismas tiltos mirdzēja tā Latvija, kas manā dvēselē.Gaisma vajadziga kā ikdienā,kur mazā dvēseles stūrītī glabāt vārdos neizteiktu,slīdošu drīksniņu, kas par spīti visam tur mani pie Latvijas.
Grūti saskaitīt,cik latvijā ir ezeru,kalnu,augu sugu un dzīvnieku.Zeme Latvijā ir grūtāk apstrādājama,un nav tik auglīga, taču par spīti grūtībām,mēs esam paratuši saglabāt dzīvesprieku un atvērtību,jo jau gadsimtiem te blakus ir sadzīvojuši daudzu tautību ļaudis.
Latvija man ir ļoti mīļa,dārga un nozīmīga.Latvijā kur tautasdziesmas dzied,un visapkārt sārtas rozes zied.Šo dzejoli no sirds gribu veltīt tev mana Latvija:''
Es meklēt eju Latviju,
caur miglu sniegbalto.
Tu vienmēr sirdī mīļa man,
kā brīnums vienmēr man."
(Kaiva Kukulīte.)
Es vēlētos,lai varētu paņemt tevi rokās un samīļot,bet tu esi pārāk liela,pieaugusi man.
Dažreiz man šķiet,ka varētu stundām ilgi sēdēt šūpolēs pie vecās līepas,vērojot un apbrīnojot to,cik gan tu esi skaista.Es mīlu savu dzimteni un,cik nu iespējams,censties to kopt.
Es lepojos ar to,ka dzīvoju Latvijā un ar to, ka esmu latviete.
Man patīk dzīvot Latvijā,un šeit arī palikšu-Es Savā Latvijā! |
